1939. gadā vācu zinātnieki Fricis Štrāsmais un Otto Hāns atklāja, ka var iegūt enerģiju, sašķeļot urāna atomus. Šo procesu, kuru sauca par kodolu dalīšanos, vēlāk pamatīgi izpētīja un attīstīja tālāk, lai ražotu elektrību un radītu atombumbas.
Atomi, kas veido visu pasaulē, ir milzīga apjoma enerģijas avots; šo enerģiju sauc par kodolenerģiju. Kodolenerģija rada saules dedzinošo siltumu un gaismu, nāvējošas kodollādiņu eksplozijas un milzum daudz elektrības atomelektrostacijās (AES). Kodolenerģijas pastāvēšanas pamatā ir tas, ka matērija un enerģija ir vies un tas pats, tikai dažādā formā, un viena forma var tikt pārvērsta otrā. Kodolreakcijās niecīgs matērijas daudzums pārvēršas milzīgā enerģijā. Kodolreakcijas norisinās atomu kodolos. Tas var notikt divējādi:
1.kad smaga atoma kodols sašķeļas procesā, kuru sauc par dalīšanos,
2.kad divi viegli kodoli apvienojas kopā procesā, kuru sauc par sintēzi.
Kodolu dalīšanās vai sintēze ilgst nepilu sekundi. Turpretī AES elektrību iegūst dalīšanās reakcijās, kas notiek ar regulējam ātrumu.
Kodolu sintēze
Zinātnieki mēģina uzbūvēt reaktorus, kas izmanto kodolu sintēzi, kuras rezultātā iegūst mazāk bīstamus atkritumus nekā kodolu dalīšanās procesā. Kodolu sintēze notiek, saduroties un apvienojoties ūdeņraža atomiem. Tie izveido smagākus atomus – hēlija atomus. Taču kodolu sintēzi ir grūti realizēt. Lai sintēze notiktu, ūdeņraža atomi ir jāsablīvē magnētiskajā laukā un jātur temperatūrā, kas ir augstāka nekā temperatūra Saules centrā. …