Atmosfēras spiediens un vējš Kolkas un Rēzeknes meteoroloģiskajās stacijās 2001.g. semptembrī

1. Atmosfēras spiediens ir spēks, ko rada atmosfēra uz zemes virsmu. Atmosfēras spiedienu mēra ar dzīvsudraba staba augstumu, izteiktu milimetros, bet tagad pārsvarā spiediena mērīšanai lieto citu mērvienību- milibāru (1 mb = 1000dyn/cm2. Normāls atmosfēras spiediens ir 760 mm Hg jeb 1013,2 mb. No tā izriet, ka:
a) 1 mm HG ir vienāds ar 1,333 mb vai 4/3 mb;
b) 1mb ir vienāds ar 0,75 mm Hg vai ¾ Hg1.
Spiediena mērīšanai izmanto barometrus. Ir trauka barometri, sifona barometri, aneroīdi (metāla barometri), kā arī izmanto barogrāfus un barotermohigrometrus. Pieaugot augstumam virs jūras līmeņa, atmosfēras spiediens samazinās2.

2. Vējš ir gaisa horizontālā plūsma, ko raksturo virziens un ātrums. Par vēja virzienu pieņem to debess puses punktu, no kurienes tas pūš. Vēja virzienu starptautiski ir pieņemts apzīmēt ar angļu valodas debespušu pirmajiem burtiem: N (north - ziemeļu), S (south - dienvidu), E (east – austrumu), W (west – rietumu). Svarīgākais ir meridionālā virziena vējš ( N – S), bet pēc tam ir perpendikulārais W – E. Vēja virzienu noteicošais apvārsnis ir iedalīts 16 rumbos. To nosaukumi tiek atvasināti no četru debespušu nosaukumiem, vispirms pieminot N – S virzienu. Vēja virzienu izsaka arī grādos, ko skaita sākot no apvāršņa ziemeļu punkta un skaita pulksteņa rādītāja gaitas virzienā3.
Vēja ātrums ir attālums, izteikts metros, ko gaisa masa noskrien vienā sekundē (m/s), vai attālums, izteikts kilometros, ko noskrien vienā stundā (km/h). Vēja ātrumu izsaka ballēs pēc skalas, ko 1806. gadā ieviesa Boforts, vēja stiprumu iedalot 12 ballēs, kur 0 ir bezvējš, bet 12 – orkāns (vairāk par 29,0 m/s…