Atmiņas veidi un to attīstīšanas paņēmieni

Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, jūtas, tēlus, kustības, un zināmos apstākļos spēj atsaukt apziņā no jauna pat tad, kad priekšmeti un parādības uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.
Mērķis: Iepazīties ar psihes izziņas procesu atmiņa.
Uzdevumi: 1) Noskaidrot atmiņas veidus, procesus, modeļus, struktūru un
funkcijas.
2) Veikt testus atmiņas apjoma noteikšanā.
Hipotēze: Tīšās atmiņas apjoms ir lielāks par netīšās atmiņas apjomu.
Atmiņai ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas,
kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām. Bez atmiņas cilvēks nepārtraukti atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī. Tas nespētu pat iemācīties staigāt, jo momentā aizmirstu kustības. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.
Nemaz tik sen atpakaļ, kad daudzi cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, laba atmiņa - precīza atcerēšanās - bija vienīgais pieredzes un zināšanu uzglabāšanas veids. Mūsdienās, pateicoties izglītībai un tehnisko iespēju straujajai attīstībai, cilvēks saņem aizvien vairāk informāciju. Laika gaitā izveidojušies dažādi tās uzglabāšanas veidi., sākot no rokasgrāmatām, enciklopēdijām, vārdnīcām līdz kompjuterizētām datu bankām un programmām. Būtiski kļūst prast lietot un attiecīgi izmantot dažādos informācijas ieguves avotus.
Atmiņu pētī vairākas zinātnes: psiholoģija, fizioloģija, bioķīmija u.c.
…