“Izskaidrojums tam, kālab kāds [kaut ko] atceras, nav jāmeklē nekur tālu, bet gan saiknē ar [šim kaut kam] līdzīgo, pretmeto vai esošo.” (Aristotelis)
Jēdzienam “atmiņa” nevar atrast vienu konkrētu definīciju, tam ir daudz un dažādu skaidrojumu.
Atmiņa:
Pagātnes pieredzes organizēšanas un saglabāšanas process, kas ļauj atkārtoti izmantot šo pieredzi pašreizējā dzīvē. 1
Uzņemto priekšstatu uzglabāšanas un atkārtošanas spēja. Mūsu psihiskie pārdzīvojumi, kas, ierosinādami nervus un to centrus uz darbību, rada nervu pārmaiņas, it kā zīmes, dispozīcijas2. Tās dod iespēju atkārtot uzņemtos priekšstatus tad, kad vairs nedarbojas šie kairinājumi, kuri viņus radīja.3
Psihiska izziņas sistēma, kas nodrošina informācijas iegaumēšanu, saglabāšanu, aktualizēšanu un aizmiršanu.3
Viens no galvenajiem psihiskās izziņas procesiem, kas nodrošina informācijas iegaumēšanu, saglabāšanu, aktualizēšanu (atpazīšanu un atveidošanu) un aizmiršanu. Atmiņa saista informāciju par pagātni, tagadni un nākotni, tā ir mācāmības un attīstības pamatnosacījums.4
Atspoguļošanas process, taču atspoguļots tiek ne tikai tas, kas iedarbojas uz pašreizējo, bet arī tas, kas noticis pagātnē. Atmiņa ir apziņas funkcija, kas izpaužas visu agrāko parādību pārdzīvojumu uzglabāšanā. Tai ir svarīga loma cilvēka dzīvē, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un pēc vajadzības var tās izmantot praksē. Atmiņa cieši saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni. Pateicoties atmiņai, cilvēks atspoguļo iepriekš uztvertās parādības, kas konkrētajā brīdī uz viņu neiedarbojas. Visi agrāk pārdzīvotie priekšstati uzglabājas atmiņā.5
Spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi. Psiholoģijā atmiņu pieskaita pie to psihisko procesu kategorijas, kas piedalās jebkuru citu psihisko aktu nodrošināšanā, uzturot to veselumu. Atmiņa savieno subjekta pagātni, tagadni un nākotni. Tās pamatā ir nervu sistēmas spēja saglabāt informāciju, pateicoties noteiktām pārmaiņām nervu šķiedrās, atbildot uz iedarbību.6
Atmiņa ir viens no interesantākajiem un brīnumainākajiem psihiskajiem procesiem, kas ļauj mums atcerēties un saglabāt savā prātā dažāda veida informāciju – zināšanas, notikumus, atgadījumus, sajūtas, skaņas, cilvēku sejas, balsis, deju soļus, smaršas, garšas, dažādu lietu un priekšmetu izskatu utt. (šajā nodaļā analizēta un apkopota informācija galvenokārt izmantojot tādas grāmatas kā “Psiholoģija vidusskolai. Skolēna grāmata”, Roberta Ķīļa sastādītā grāmata “Atmiņa un vēsture no anrtropoloģijas līdz psiholoģijai”, K.Ašmanis “Psiholoģija” un P.Birkets “Pedagoģiskā psiholoģija”).
Eksperimentāli psiholoģiskos pētījumus 19.gs. pēdējā ceturksnī aizsāka G.Ebinghauzs, kas noskaidroja svarīgas kvalitatīvas likumsakarības, bezsaturīga stimula materiāla iemācīšanā, saglabāšanā un iegaumēšanā.7
No atmiņas izkoptības pakāpes un dominējošajām formām atkarīga cilvēka piemērotība noteiktai profesijai. Neviens cilvēks nevar apgalvot, ka viņam ir ideāli laba, nemainīga atmiņa, jo tās darbu ietekmē dažādi faktori - citi pozitīvi, piemēram, svaigs gaiss, bet citi otrādi – negatīvi. Atmiņu pavājina gan nogurums, gan dažādu antibiotiku lietošana.…
