Cilvēks visu savu apzinīgo mūžu cenšas iegūt dažāda veida pieredzi, jau kopš mazām bērna dienām, kad iemācās staigāt, runāt un atpazīt dažādus priekšmetus, un skolas gados, kad mācās dažādas zinības. Lai varētu to visu pielietot savā dzīvē tas ir jāatceras un tam nepieciešama atmiņa.
Manuprāt, atmiņa ir viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā cilvēkam piemītošā funkcija, jo, kas gan būtu cilvēks, bez atmiņas!? Protams, ka tad cilvēkam nebūtu nekādas vērtības, viņš pat nespētu izdzīvot bez citu palīdzības. Tāpēc izvēlējos rakstīt referātu par atmiņu, jo arī pašam atmiņa bieži sagādā nepatīkamus mirkļus, sevišķi rakstot kontroldarbus. Līdz arto, man interesē iespējas un veidi, kā uzlabot atmiņu.
Šajā darbā es apskatīšu atmiņas veidus, atmiņas raksturojumu, atmiņas nozīmi, atmiņas procesus un apskatīšu veidus, kā uzlabot atmiņu.
Atmiņa ir psiholoģisks jēdziens, psihē reģistrēta agrāka pieredze, ko esam paturējuši prātā un „nēsājam līdz”. Tā ir spēja pēc kāda laika reproducēt to, ko esam pieredzējuši agrāk. Pieredzes ieraksts atmiņā ir kumulatīvs, tas ir, pastāvošais ieraksts tiek papildināts ar katru jaunu pieredzi. Jebkurā darbībā vienmēr noteikta loma ir atmiņai, un mūsu rīcību vienmēr ietekmē tas, ko atceramies, vai nu šīs atmiņas apzināmies, vai nē. Atmiņa ietver daudzveidīgu pieredzi – daži ir katra cilvēka personīgie, neatkārtojamie pārdzīvojumi, bet citi ir atmiņas par notikumiem pasaulē, kas attiecas uz visiem; dažas ir atmiņas par faktiem vai uzskati, kas saistās ar mūsu pašu pieredzi, bet citas ir atmiņā iegūlušas iemaņas, kas dod iespēju kaut ko konkrētu paveikt. ( Barons L. E., Ruso F. N., 2001 )…
