Atmiņas izpēte ir viens no pirmajiem psiholoģijas virzieniem, kur tika pielietota eksperimentālā metode, tika mēģināts izmērīt atmiņas procesus un aprakstīt to norises likumsakarības.
Ar atmiņas palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un izmanto tās pēc vajadzības. Ir vairākas atmiņas funkcijas: materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, reproducēšana un arī aizmiršana. Aizmiršana arī ir svarīga funkcija, jo aizmirstot kaut ko mēs ’’attīram’’ savas smadzenes no liekās informācijas, atbrīvojot vietu jaunām zināšanām.
Atmiņu pētī vairākas zinātnes: psihofizika, fizioloģija, bioķīmija u.c. Tās zinātnes ļauj ieskatīties smadzeņu iegaumēšanas, saglabāšanas, reproducēšanas un aizmiršanas fiziskajos, ķīmiskajos un fizioloģiskajos mehānismos.
Kā pirmais ’’tīrās’’ atmiņas likumu 19. gs. 80. gados sāka pētīt vācu psihologs H. Ebinhauzs (1850 – 1909). Savu izcilo eksperimentu viņš pārbaudīja pats uz sevi, bija 2300 bezsakarīgu zilbju iegaumēšana un vēlāk – to reproducēšana. Mēneša laikā, reproducējot šīs zilbes, viņš izveidoja materiāla aizmiršanas līkni.
…