Atmiņa ir psihisks process, ko mēs cilvēki izmantojam, lietojam un attīstām ik mirkli savas dzīves laikā. Atmiņa priekšstatu, jēdzienu un spriedumu fiksē, glabā un reproducē informāciju. Atmiņa arī uztver, klasificē un sagatavo glabāšanai ienākošo informāciju, atpazīst savā struktūrā reģistrētos objektus. Lai atmiņa būtu efektīva, nepieciešams zināms možuma līmenis un uzmanības noturība.
Savā zinātniskajā darbā es izpētīju atmiņas attīstību tās veidošanās posmos, kā arī atmiņas informācijas pārstrādes sistēmu. Es secināju, ka atmiņa cilvēkam ļauj veikt tādus darbības veidus kā iegaumēšanu, prātā paturēšanu un atcerēšanos. Mans mērķis bija uzzināt par atmiņas nozīmīgumu mūsu dzīvē, par slimībām saistītām ar atmiņu, par atmiņas veidiem un tās funkcijām.
Zinātniskā darba plāns sastāv no vairākām nodaļām:
- atmiņas vispārīgs raksturojums;
- atmiņas veidi:
* īslaicīgā atmiņa,
* ilgstošā atmiņa,
* operatīvā atmiņa, u.c.
- atmiņas procesi:
* iegaumēšana,
* saglabāšana,
* atcerēšanās, u.c.
- atmiņas individuāli tipoloģiskās īpatnības.
Pirmajā nodaļā par atmiņas vispārīgo raksturojumu, esmu izmantojusi A. Vorobjova grāmatu „Psiholoģijas pamati”. Otrajā nodaļā par atmiņas veidiem esmu izmantojusi gan A. Vorobjova grāmatu „Psiholoģijas pamati”, gan J. Aivara, A. Valtnera u.c. grāmatu „Cilvēka fizioloģija”, gan žurnālu „Santa” ( maijs, 2001.g. ), gan arī „Populārā medicīnas enciklopēdija”. Par pamatu atmiņas procesiem esmu izmantojusi gan A. Vorobjova grāmatu „psiholoģijas pamati”, gan žurnālu „Santa” ( maijs, 2001.g. ), gan F. Kvīna – Šica grāmatu „Psiholoģiskie testi”, gan arī J. Kreišmaņa, R. Valgera un K. Gulbes grāmatu „Ievads psiholoģijā”. Par pamatu atmiņas individuāli tipoloģiskām īpatnībām, es izmantoju A. Vorobjova grāmatu „ Psiholoģijas pamati”. Žurnālā „Santa” ( maijs, 2001.g. ) bija aprakstīts mediķa skaidrojums kas ir atmiņa. Un G. Eniņa un M. Godļevska un E. Smaltera grāmatā „Neiroloģiskie sindromi” bija aprakstīts par atmiņas zudumu. …
