Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, jūtas, tēlus, kustības, un zināmos apstākļos spēj atsaukt apziņā no jauna pat tad, kad priekšmeti un parādības uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.
Atmiņai ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas, kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām. Bez atmiņas cilvēks nepārtraukti atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī. Tas nespētu pat iemācīties staigāt, jo momentā aizmirstu kustības. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.
Atmiņa nav tikai spēja atcerēties sadzīviskus sīkumus. Tā ir no vairākām daļām sastāvošs process, kas ietekmē mūsu pašsajūtu un iespēju kontaktēties ar apkārtējo vidi visa mūža garumā.
Jebkurā darbībā vienmēr noteikta loma ir atmiņai, un mūsu rīcību vienmēr ietekmē tas, ko atceramies, vai nu šīs atmiņas apzināmies vai nē.
Nemaz tik sen atpakaļ, kad daudzi cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, laba atmiņa - precīza atcerēšanās - bija vienīgais pieredzes un zināšanu uzglabāšanas veids. Mūsdienās, pateicoties izglītībai un tehnisko iespēju straujajai attīstībai, cilvēks saņem aizvien vairāk informāciju. Laika gaitā izveidojušies dažādi tās uzglabāšanas veidi., sākot no rokasgrāmatām, enciklopēdijām, vārdnīcām līdz kompjuterizētām datu bankām un programmām. Būtiski kļūst prast lietot un attiecīgi izmantot dažādos informācijas ieguves avotus.
Liela loma iegaumēšanas procesā ir domāšanai, kas dod iespēju salīdzināt jaunās zināšanas ar iepriekšējām, dibināt jēdzieniskus sakarus. Neattīstot atmiņu un nepārzinot tās likumības, cilvēks nenovēršami iegūst vienīgi nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu un lielu laika patēriņu jaunu zināšanu apguvē. Tātad atmiņu var attīstīt. Cilvēkus ar labi attīstītu atmiņu mēdz saukt par cilvēkiem ar “vieglu galvu.”…
