Atmiņa, kuru pamato genotips un nodod tālāk no paaudzes paaudzē

Atmiņas izpēte ir viens no pirmajiem psiholoģijas virzieniem, kurā tika pielietota eksperimentālā metode - mēģināja izmērīt atmiņas procesus un aprakstīt to norises likumsakarības.
Atmiņa cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Atmiņai ir vairākas funkcijas: materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, reproducēšana un beidzot -aizmiršana. Kļūdaini būtu domāt, ka aizmiršana ir nevajadzīga funkcija. Aizmiršana «attīra» atmiņu no neizmantojamām, t. i., nevajadzīgām zināšanām, līdz ar to atbrīvojot vietu jaunām zināšanām.
Atmiņa ir psiholoģisks jēdziens, psihē reģistrēta agrākā pieredze, ko esam paturējuši prātā un "nēsājam līdz". Tā ir spēja pēc kāda laika reproducēt to, ko esam pieredzējuši agrāk. Pieredzes ieraksts atmiņā ir kumulatīvs, tas ir, pastāvošais ieraksts tiek papildināts ar katru jaunu pieredzi. Jebkurā darbībā vienmēr noteikta loma ir atmiņai, un mūsu rīcību vienmēr ietekmē tas, ko atceramies, vai nu šīs atmiņas ap­zināmies, vai nē. Atmiņa ietver daudz­veidīgu pieredzi - daži ir katra cilvēka personīgie, neatkārtojamie pārdzī­vojumi, bet citi ir atmiņas par notiku­miem pasaulē, kas attiecas uz visiem; dažas ir atmiņas par faktiem vai uz­skati, kas saistās ar mūsu pašu pie­redzi, bet citas ir atmiņā iegūlušas iemaņas, kas dod iespēju kaut ko kon­krētu paveikt.
Atmiņai ir izcila nozīme personības identitātē. …