Atmiņa kā viens no psihiskajiem procesiem

Mūsu psihiskie pārdzīvojumi, ierosinādami nervus un to centrus uz darbību, rada nervu pārmaiņas, it kā zīmes, dispozīcijas, kas dod iespēju atkārtot uzņemtos priekšstatus tad, kad vairs nedarbojas šie kairekļi, kuri viņus radīja. Šo, reiz uzņemto, priekšstatu uzglabāšanas un atkārtošanas spēju sauc par atmiņu.1
Pēc medicīnas skaidrojuma, atmiņas procesu nodrošinošās šūnas lokalizējas uz abu smadzeņu pusložu deniņu daivu mediālās virsmas īpašā centrā, ko sauc par hipokampu.
Atmiņas procesu fizioloģiskais pamats ir nervu pagaidu sakari, kas rodas, nostiprinās un aktivizējas galvas smadzeņu garozā. Šūnu RNS un olbaltumvielu molekulās notiek specifiskas izmaiņas, strukturāli pārgrupējumi. Un nervu sinapšu darbība veicina impulsu pārslēgšanos noteiktā virzienā. Atmiņas mehānismos liela nozīme ir neiroloģijas šūnām, kas ir RNS krātuve un kas regulētās transportēšanu uz blakus esošajām nervu šūnām.
P.Birkerts savā 1923 gadā izdotajā grāmatā „Pedagoģiskā psiholoģija” izdala šādus atmiņas veidus:
1)pēc ilguma – ņemot vērā uztveršanas un reproducēšanas laiku, tiešā jeb acumirklīgā un patstāvīgā atmiņā;
2)pēc maņu grupām – jo katra maņa sniedz materiālu attiecīgam noskārtumam un idejai;
3)pēc psihes galvenajiem procesiem – tiek izdalīta intelektuālā atmiņa (atziņu, ideju domu) un jūtu atmiņa (spēja reproducēt jūtas un emocijas).…