Secinājumi
Karš un cīņas ir svarīga un bieži sastopama tēma klasiskās senatnes literatūrā. Viens no pirmajiem kara, kara mākslas un karavīru aprakstiem atrodams Homēra Iliādā. Viņa kara atspoguļojums radīja ilgstošu ietekmi uz grieķu priekšstatu par karošanu un varonību. Lai gan Iliādā uzsvars ir uz individuālo drošsirdību, tajā ir arī atsauces uz masveida cīņām, kuras veidoja karavīri, nostājušies ciešā ierindā – falangā. Vēlāk tā bija svarīga un izšķiroša grieķu karaspēka vienība, kuru veidoja karavīri-hoplīti, falangas atainojumus var ieraudzīt gan seno grieķu literatūrā, gan mākslā.
7.gs.p.m.ē radušos šķietami ne-varonīgo hoplītu falangu, – kuru pārsvarā veidoja vidējais šķiru slānis jeb zemnieki - literatūrā un mākslā atspoguļo idealizētu, atbilstoši Homēra varoņiem. Cīnoties kopīga mērķa labā (ξένον ἐσθλόν), prasme kaujā pierādīja karavīra aretē, nāve kaujas laukā nodrošināja kleos, un piedienēja cildenajam ideālam (kalon). Spilgti šāda veida apraksti atrodami dzejnieka Tirtaja dzejas fragmentos. Jaušama ir vērtību pārvērtēšana - individuālais gods un slava vs. kopējais labums.
Hoplīta kvalitātes atbilst Homēra varoņa ideālam: krietns vīrs (ἀνὴρ ἀγαθὸς) kaujā ir tāds, kas cīnās rindas priekšgalā, nebēg no kaujas lauka, riskē ar savu dzīvību, iedrošina vīrus, kas cīnās viņam blakus, kontrolē kauju.
Īpaši redzama kultūras aizraušanās ar ideāla jauna vīra ķermeni - atlēta un karavīra ķermeni. Nodarbošanās ar atlētiku veicināja karavīra fizisko atbilstību karošanai, tomēr nodarbošanās ar olimpiskām disciplīnām nebija karavīra pašmērķis, bet gan papildus fiziska sagatavošanās kaujai. Mākslā karavīri tiek atainoti kaili, atklājot klasisko varonības estētiku, karavīru fizisko perfekciju un atlētiskumu.
…