Ievads
VI gadsimtā Platons uzrakstīja dialogus “Timejs” un “Krītijs”, kuros dialoga starp savu skolotāju Sokrātu un Solona mazdēlu Krītiju viņš pastāsta par varenu valsti, kura atradusies Atlantijas okeānā un gājusi bojā katastrofas rezultātā pirms 9000 gadu. Šie dialogi ieguva ļoti lielu popularitāti un daudzi cilvēki sāka pētīt ar Atlantīdu saistītos jautājumus un pat meklēt to dažādās pasaules malās. Atlantīda bija galvenais strīda iemesls starp Platonu un viņa skolnieku Aristoteli, kā rezultātā Aristotelis ir teicis: “Platons ir mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka”. Tātad Platons pats ticēja Atlantīdas eksistencei.
Man šī tēma likās interesanta, jo par Atlantīdu ir uzrakstīts ļoti daudz (lielākajā Internet elektroniskajā bibliotēkā, kurā ir apkopoti gandrīz visi šī gadsimta rakstītie avoti un radiopārraides, kuras bija veltītas kādai konkrētai tēmai, ir pieejamas 900 grāmatas, 1600 avīžraksti un 900 radiopārraides), bet katrā avotā ir kaut kāda specifiska nianse, kas neviena cita autora darbos nav sastopama. Kā galvenos uzdevumus es sev izvirzīju galveno versiju un pierādījumu izpēti un apkopošanu. Man bija izdevība izlasīt daudz materiālu un es nonācu pie ļoti interesanta secinājuma — ļoti daudzi pētnieki, kuri paši ir piedalījušies Atlantīdas meklējumos, paši nemaz netic, ka Atlantīda ir eksistējusi. Apsverot visus pro et contra ir grūti ticēt vai neticēt tam, ka laikā, kad pa Rietumeiropas teritoriju staigāja kromanjonieši, Atlantijas okeānā atradās kontinents uz kura dzīvoja tauta, kura savā attīstībā bija nonākusi līdz vēlīnajam bronzas laikmetam.
Darbs sastāv no septiņām daļām. Pirmajā daļā “Atlantīdas atrašanās vietas versijas” ir minētas visbiežāk apskatītās versijas un to autori. Otrajā daļā “Pamatversijas: pirms vai aiz Hērakla stabiem” ir stāstīts par divām vietām, Atlantijas okeānu un Vidusjūru, kur pašlaik notiek Atlantīdas meklējumi, par to, kas varēja izraisīt tās bojāeju un, ka Atlantīda, pieņemot šo bojāejas versiju, nevarēja atrasties Vidusjūrā. Trešā daļa “Atlantīda — Platona izdomājums vai civilizācijas šūpulis” ir veltīta pašam Platonam, tajā ir apskatīts arī viņa leģendārais ciltskoks. Ceturtā daļa sastāv no četriem apakšpunktiem: 1) Senie zemes iemītnieki — stāstīts par noslēpumainajiem guančiem, etruskiem un baskiem, 2) Zušu migrācija — apskatīts jautājums — kāpēc zuši no Sargasu jūras migrē pāri visam Atlantijas okeānam uz Eiropas upēm, ja blakus ir Amerika, 3) Golfa straume — stāstīts par to, ka Golfa straume ne vienmēr plūdusi uz Ziemeļu ledus okeānu, bet gan ietecējusi Vidusjūrā, 4) Katastrofas datums — noteikts aptuvens Atlantīdas bojāejas laiks. Piektā daļa “Ko stāsta senatnes liecības” sastāv no trīs apakšpunktiem: 1) Sengrieķu vēsturnieku liecības —apskatītas grieķu jūrnieku un vēsturnieku liecības, 2) Kanāriju arhipelāgs — stāstīts par Kanāriju salām un to sākotnējiem iedzīvotājiem guančiem, 3) Vidusatlantijas grēda — stāstīts par kalnu grēdu Atlantijas vidū, uz kuras varēja atrasties Atlantīda. Sestajā daļā “Citas Atlantīdas pastāvēšanas un bojāejas versijas” ir apskatītas okultistu versijas par Atlantīdas jautājumu. Septītajā daļā “Citas nogrimušās salas” ir stāstīts par citām leģendārām salām, kuras, iespējams arī ir nogrimušas tās pašas katastrofas rezultātā, kuras dēļ gājusi bojā Atlantīda.
Savā darbā es balstījos uz daudziem autoriem, bet galvenās atziņas es guvu no Čārlza Berilica, Vladimira Sčerbakova, Andreja Kondratova un Tamāras Drozdovas darbiem. Manu darba metožu pamatā bija analītisks pētījums.
Galvenais arguments, kurš varētu apgāzt Atlantīdas eksistences teoriju, ir tas, ka par tādu kontinentu vai nogrimušu salu Atlantijas okeānā runā tikai Platons. Plutarhs savos sacerējumos rakstīja, ka Solons ir sācis rakstīt apjomīgu darbu par savām sarunām ar Saisas priesteriem, bet nekur, izņemot Platona “Krītiju”, nav teikts, ka viņi runāja tieši par Atlantīdu. Tādu argumentu, kas atbalsta tās eksistenci ir ļoti daudz un lai tos uzskaitītu, šī darba apjoma nepietiktu, jo, kā jau minēju, katrs pētnieks atrod savus argumentus.
Ar šo darbu es negribu panākt, lai tagad visi metas Atlantīdas meklējumos. Tā ir tēma, kura interesē daudzus. Personīgi man pēc šī darba izstrādes Atlantīda vairāk neliekas tik mistiska un es vairāk necenstos apstrīdēt tās eksistenci, kā arī skeptiski nesmaidītu par cilvēku, kas tic, ka Atlantīda ir pastāvējusi.
Atlantīdas atrašanās vietas versijas
Kur tad īsti atradās Atlantīda? Ir daudz versiju par tās atrašanās vietu. Atanasijs Kirhers, viens no XVII gadsimta populārākajiem zinātniekiem, grāmatā “Apakšzemes pasaule”, kas iznāk 1665. gadā, publicē Atlantīdas karti, apzīmēdams tās atrašanās vietu ar Zaļā raga, Kanāriju un Azoru salām, identificēdams tās kā Atlantīdas kalnu virsotnes.
Desmit gadus pēc Kirhera zviedrs Olafs Rudbeks izdod darbu, kurā minēta cita Atlantīdas adrese — Skandināvija; tās galvaspilsēta ir bijusi pašreizēja zviedru pilsēta Upsala.
Rudbeks citē ne vien Platona “Dialogus”, bet arī citus antīkos autorus – Homēru un Plutarhu. Pēdējais raksta par Ogigiju, kas atradusies Ziemeļos no Britānijas. Zviedru atlantologs identificē Atlantīdu ar Ogigiju, bet Ogigiju ar Skandināviju. Apmēram tajā pašā laikā — 1689. gadā francūzis Sansons novieto Atlantīdu nevis Atlantijas okeānā un arī ne Skandināvijā, viņš nolēma, ka Atlantīda atradusies Dienvidamerikas teritorijā, Brazīlijā.
…
