Ievads
Pēdējo 20 gadu laikā atkritumu daudzums attīstītajās valstīs ir trīskāršojies un pētījumi liecina par to, ka mazattīstītajās valstīs tas divkāršosies tuvākajās desmitgadēs. Nepareizas vai nepilnvērtīgas un neracionālas atkritumu apsaimniekošanas rezultātā pasaulei draud milzīgas ekoloģiskas problēmas, kuru rezultātā tiks piedzīvota jauna globālā ekonomiskā krīze, jo iedzīvotāju kopprodukts būs jānovirza nevis attīstībai, bet radušos seku mazināšanai un likvidācijai. Un paralēli tam neaizmirsīsim, ka atkritumi ir mūsu rūpnieciskās ražošanas produkts, kuru radīšanai tiek patērēts milzīgs apjoms izsmeļamo dabas resursu, to glabāšanai arvien jāatvēl jaunas virszemes platības, bet dažādu bioķīmisko procesu rezultātā tie piesārņo augsni, ūdeņus un atmosfēru.
Atkritumu rašanās samazināšana, atkritumu atkārtota izmantošana un atkritumu reģenerācija ir tie virzieni atkritumu apsaimniekošanā, kas ilgtermiņā nodrošinātu civilizācijas evolūcijas prasības.
Jāatzīmē, ka šo jautājumu risināšana vislielākajā mērā ir atkarīga nevis no patērētāja labas gribas vai zaļas domāšanas, bet tieši no ražotāja ieinteresētības kaut ko radikāli mainīt, jo pamatā aiz visiem šiem procesiem stāv finansiālās intereses un tirgus sadalījums. Tātad, ne tikai valstiski, bet arī globāli ir jāpieņem tādi politiski ekonomiskie lēmumi, kas veicinātu ražotāju interesi pievērsties videi saudzīgāku izejvielu lietošanā, to otrreizējā pārstrādāšanā vai galaproduktu utilizēšanā.
Latvijā nav pieejama precīza informācija par atkritumu ražošanu. Tomēr, pamatojoties uz agrāk izstrādātajām atkritumu ražotāju kategorijām, kas ciemata, mazpilsētas vai pilsētas izmēriem pielīdzina noteiktu mājsaimniecības atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju un, pamatojoties uz praksē veiktajiem pētījumiem un informāciju, ir veikts aprēķins, kuru var izmantot plānošanai. Ir novērtēts, ka pašlaik Latvijā kopējais radītais mājsaimniecības atkritumu daudzums ir apmēram 700,000 līdz 800,000 tonnu gadā.
Pašreizējā situācijā saražotais atkritumu daudzums ievērojami atšķiras dažādās Latvijas vietās: no gandrīz nulles rajonos, kur ir tikai zemnieku saimniecības un apdzīvotas vietas ar kopējo iedzīvotāju skaitu zem 100, līdz apmēram 240 kg uz vienu iedzīvotāju gadā Rīgas pilsētā.
Ir paredzams, ka nākotnē atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju palielināsies. Bet, tā kā balstoties uz esošajām prognozēm, ir prognozēts, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties turpmāko gadu laikā, tad arī kopējais sadzīves atkritumu daudzums samazināsies. Tomēr, ir gaidāms, ka sadzīves atkritumu ražošana sāks pieaugt. Saskaņā ar pastāvošo prognozi, 2010.gadā kopējais atkritumu ražošanas apjoms sasniegs 616,000 līdz 900,000 tonnas gadā. [1]
Šobrīd savākti tiek tikai 50-60% no visiem saražotajiem sadzīves atkritumiem. Ja šis procents tiks palielināts par, piemēram, 10% gadā, tad sagaidāms savākto apjomu pakāpenisks pieaugums no apmēram 390,000 t pašlaik līdz 733,000 t stratēģijas perioda beigās 2013.gadā. [13]
Visā Latvijā pašvaldības vēlētos, lai tām būtu pašām savas izgāztuves. Tam ir trīs galvenie iemesli: pirmkārt, atkritumu izvešana pašvaldības teritorijas robežās samazina transporta izmaksas un nodrošina ienākumu no dabas resursu nodokļa, otrkārt, nav jāmaksā kaimiņu pašvaldībai par atkritumu izgāztuves izmantošanu un treškārt, pašvaldības uzskata, ja dzīvojamo māju rajona tuvumā būs izgāztuve, tas samazinās atkritumu izgāšanu neatļautās vietās. Rezultātā Latvijā darbojas 558 zināmas atkritumu izgāztuves. Nav zināms precīzs kopējais iepriekš izmantoto, bet pašlaik neizmantoto izgāztuvju skaits, bet ir atrastas 160 šādas izgāztuves.
Ventspils reģionā atkritumus no šā gada augusta turpmāk transportēs tikai uz šī rajona vienīgo atkritumu poligonu Ventspils rajona Vārves pagastā.
…
