Uz šīs zemes nav nekā mūžīga... Pie šīs domas jāapstājas, ja tiek runāts par atkritumiem. Neatkarīgi no atkritumu sastāva, apjoma vai to teorētiskās definīcijas, par jebkuriem atkritumiem kopumā var teikt, ka tie atspoguļo sabiedrību, kura tos ir radījusi. Atkritumi ir sabiedrības pirkstu nospiedumi, kas vēlākām paaudzēm dos iespēju spriest par mums un vērtēt mūsu attieksmi pret cilvēces kopīgajiem izejmateriāliem, nākotnei paredzēto resursu apsaimniekošanu un mūsu attieksmi pret to.
Un tomēr – kādēļ tieši 20.gadsimtā cilvēki sākuši aktīvi uztraukties par pašas saražoto atkritumu tālāko likteni? Kamēr vien cilvēks ir eksistējis, viņš ir radījis atkritumus un kaut kur tos izmetis. Kāpēc par to varēja neuztraukties viduslaikos, bet ir nopietni jādomā šodien?
Atkritumi neradīja problēmas, kamēr :
uz Zemes iedzīvotāju bija skaitliski maz – salīdzinoši, pašlaik pasaules iedzīvotāju skaits sniedzas pāri sešiem miljardiem, bet vēl tikai 1900-tajos iedzīvotāju skaits nebija lielāks par diviem miljardiem,
nebija izejvielu deficīta,
vide bija maz piesārņota, bija daudz brīvu platību,
izmantotie materiāli bija bioloģiski sadalošies vai inerti dabas produkti (koks, māls, vilna, lini, āda, utt.), kas, nonākot apkārtējā vidē, ar laiku izgaisa bez pēdām.
Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Zemes iedzīvotāju skaits sniedzas pāri 6 miljardiem, neatjaunojamo dabas resursu (nafta, gāze, akmeņogles) krājumi nav bezizmēra. Taču galvenais – mūsu dzīvē plaši ir ienākuši sintētiskie materiāli (plastmasas, sintētiskās šķiedras, dažādas ķimikālijas, kompozītu materiāli, utt.), kuri dabā nav sastopami un kuri vairumā gadījumu ir bioloģiski nesadalāmi. Šādiem materiāliem atkritumu veidā nonākot apkārtējā vidē, tā tiek piesārņota, jo daba nespēj tos asimilēt.
Ar neapbruņotu aci katrs var par to pārliecināties pavasaros, kad sniegs nokusis, bet zāle vēl nav sadīgusi: ceļmalas, meži, grāvji un upmalas ir nosētas ar plastmasas plēvēm, tetrapakām, PET pudelēm, dažāda veida iesaiņojuma materiāliem. Vējš šos materiālus dzenā no vienas vietas uz otru, taču nekur tie nepazūd un būs tur arī nākamajā un aiznākamajā pavasarī, jo ir speciāli veidoti, lai būtu noturīgi pret ūdens, ultravioletā starojuma un baktēriju iedarbību.
Tā nu sabiedrība nonāk pie jautājuma – ko darīt ar pašu radītajiem atkritumiem. Tieši izejmateriālu, enerģijas resursu, augsnes auglības nemotivēti straujā izmantošana ir likusi daudziem vides speciālistiem un politiķiem citādi palūkoties arī uz tādu “pēdējās rindās stāvošu” tautsaimniecības nozari kā atkritumu apsaimniekošana. Šis jautājums ir aktuāls visām valstīm, taču attīstītākās šo problēmu ir sākušas risināt jau pirms 15-30 gadiem, tādēļ šodien tās ir pavisam citādā situācijā kā Latvija.
Viens no mēģinājumiem, ja ne izvairīties, tad vismaz samazināt strauji pieaugošo atkritumu daudzumu un to vienkāršu izmešanu, ir daudzās pieņemtās un vēl vērtēšanai nodotās Eiropas Savienības direktīvas, kas regulē darbības ar atkritumiem ES dalībvalstīs, kuru praktiskā realizācija tā arī nav aizvedusi Eiropu daudz tālāk par seku novēršanas aktivitātēm “pie izplūdes caurules”. Lai parādītu vēlamo virzienu, ir izstrādāta atkritumu hierarhijas sistēma, kas nosaka, kādi būtu tie vēlamākie veidi, kā apsaimniekot atkritumus.
…
