Atkarība nozīmē pakļaušanos kādai vielai un nespēja to pārtraukt lietot. Kā kultūrvēsturiski problemātiska ir vērtējama situācija, kad tiek prasīta indivīda paškontrole un pašnoteikšanās, vienlaikus paplašinot viņa brīvības telpu, un tai pat laikā masveidīgi ražojot un brīvi piedāvājot psihotropas vielas, kuras pasaules veselības organizācija WHO klasificējusi kā narkotikas. Tādejādi gandrīz izzudis mazāk kaitīgais narkotisko vielu lietojums, kas agrāk bija integrēts kultūrā un tika veikts ļoti ritualizētā formā.
Jau 18. gadsimta vidū angļu sociālfilozofs Henrijs Fīldings ( 1707 – 1754 ) runāja par moderno laiku epidēmiskajām atkarības parādībām. Tikai 20. gadsimta otrajā pusē industrializētajās valstīs izveidoja plašu palīdzības tīklu atkarībā nonākušiem cilvēkiem, kā arī starptautiski izveidoja psihiskās atkarības diagnozes un klasifikācijas sistēmas ICD – 10 un DSM – IV.
Svarīgākie nosacījumi ir šādi:
Tolerances izveidošanās: prasība pēc dozas palielinājuma, lai sasniegtu intoksikācijas pakāpi vai vēlamo efektu un iedarbības samazināšanās, nepalielinot dozu.
Pārtraukšanas gadījumā atkal tiek lietota tā pati vai līdzīga viela, lai mazinātu abstinences simptomus.
Viela tiek lietota bieži un lielos daudzumos vai ilgāk nekā bija paredzēts.
Pastāv ilgstoša vēlme vai viens vai vairāki neveiksmīgi mēģinājumi samazināt vielas lietošanu vai kontrolēt to.
Daudz laika tiek patērēts aktivitātēm, lai dabūtu vēlamo vielu, lietotu to un atpūstos no tās iedarbības.…
