Atbildība latviešu literatūrā

‘’Cilvēkam jāatbild ne vien par to, ko viņš ir darījis, bet arī par to, ko viņš nav darījis.’’ Tā par atbildību ir teicis neatkārtojamais latviešu rakstnieks Reinis Kaudzīte. Bet kas tad īsti ir atbildība? Tā ir apziņa un spēja uzņemties atbildību par savu rīcību, kura var būt gan pozitīva, gan negatīva. Atbildība ir pienākuma apziņa par saviem vārdiem un darbiem, gan padarītiem, gan nepadarītiem. Atbildības sajūta ir būtiska īpašība cilvēka raksturā, kas palīdz veidot cilvēku savstarpējās attiecības. Pienākums par saviem solījumiem un darbiem. Pienākums pret apkārtējiem: draugiem, sabiedrību un ģimeni. Itin viss no minētā prasa augstu atbildības sajūtu, taču ģimene jo sevišķi daudz. Ne velti arī literatūrā par pienākuma apziņu runā daudz. Manuprāt, atbildība ir pieturas punkts, kas sastopams ikviena rakstnieka darbos. Autori, kuri aprakstījuši šo tēmu un kuru darbus izmantošu turpmākā stāstījumā ir Jānis Jaunsudrabiņš, kurš atbildību pret ģimeni piemin triloģijā „Aija”, Regīna Ezera romānā „Aka”, kā arī Jānis Ezeriņš novelēs „Apstarotā galva ”un „Miga”. Šo tēmu var sastapt arī Kārļa vērdiņa dzejoļos bērniem: „Māmiņa stāsta draudzenēm” un „Dziesmiņa tētim”, kā arī Jāņa Jaunsudrabiņa lugā „Invalīds un Ralla”.
Ģimenes dibināšana un bērnu audzināšana ir liela atbildība ne tikai pret sevi, bet arī pret sabiedrību. Bērna pirmā skola ir ģimene, kas māca, kas ir ļauns un kas ir labs, ieaudzinot atvasē savus dzīves principus. …