Anglijā valsts galva vēl aizvien bija monarhs. Likumdošanas vara bija koncentrēta parlamenta rokās, kurš sastāvēja no apakšnama un lordu palātas. Izpildvara bija parlamentam pakļauta valdība. Pie varas nāca divas partijas- liberāļi un konservatīvie. Valda likums, ne cilvēks. 20.gs. sākumā šīm abām partijām pievienojas vēl leiboristi. Labs apstāklis bija tas, ka 19.gs. vēl bija Anglijas rūpniecības ziedu laiki. Uzņēmējiem peļņa bija samērā liela un viņiem bija vieglāk daļu no tās atvēlēt strādnieku stāvokļa uzlabošanai. Nedaudz tika paplašinātas arī vēlēšanu tiesības- tās no jauna ieguva labāk algotie strādnieki un turīgākie fermeri. 19.gs beigās stāvoklis sāka izmainīties, līdz ar to, rūpniekiem vairs nebija iespējams strādnieku vēlēšanās un prasības ievērot pilnībā. It īpaši to izjuta zemāko kategoriju strādniek, kurus neapvienoja arodbiedrības. Savu neapmierinātību strādnieki izpauda streikos, kuru skaitam bija tendence pieaugt. Vienlaikus mainījās arī viņu attiecības ar politiku un partijām- radās doma, ka esošās partijas pietiekoši neaizstāv strādnieku intereses un tāpēc pašiem strādniekiem vajag sūtīt savus pārstāvjus uz parlamentu. Strādnieku aktivitātes deva rezultātus un tie panāca:
1.likums par vecumdienu pensijām
2.likums par apdrošināšanu pret bezdarbu
3.ogļračiem tika noteikta 8 stundu darba diena
4.pabalsti invaliditātes un slimību gadījumos.
Zināmi pasākumi tika veikti arī izglītības jomā. Tika pieņemts likums par obligāto bezmaksas pamatizglītību.
1875.gadā tika pieņemta konstitūcija, kura paredzēja, ka Francija turpmāk būs republika. Valsti vadīja prezidents, kuru ievēlēja uz 7 gadiem. Likumdošanas vara piederēja deputātu palātai, kuru ievēlēja uz 4 gadiem un senātam, kuru ievēlēja īpašas vēlēšanu komisijas. Vēlēšanu tiesības bija vīriešiem no 21 gada vecuma, kuriem bija patstāvīgs darbs. Līdzīgi kā ASV vēlēšanu tiesību nebija sievietēm, karavīriem un strādniekiem. Izpildvara- ministru padome, kura bija pakāuta likumdevēj orgānam.
…
