ASV un Lielbritānijas ārpolitiskā stratēģija 1941.gada vasarā un rudenī

Sākumā – par ASV un Lielbritāniju
To kopējo ārpolitiku,
Beigās nozīmīgākie datumi šajā periodā un Atlantijas harta

Rietumu spēkiem, kuri bija stājušies pretī Vācijas ekspansionismam un pēc tam dvīņu hidrām komunismam un fašimam, nekas cits neatlika, kā saukt palīgā Amerikas Savienotās Valstis – vispirms 1917-18.g. un pēc tam 1941-5.g. Nacistu operācija Barbarossa, kas vācu armiju ieveda dziļi Padomju Krievijā, iesāka centrālo militāro un politisko karu Eiropā. 1941. gada ofensīva Vērmahtu nogādāja līdz Maskavas vārtiem, bet ofensīva 1942. gadā aizveda to līdz Volgai un Kaukāzam. ASV Kongress vēl joprojām negribēja iesaistīties karā. Lielo milzi atmodināja tikai japāņu 7. decembra uzlidojums Havaju salām.

Agrāk vai vēlāk draudi Eiropas spēku līdzsvaram būtu piespieduši Ameriku iejaukties, lai apturētu Vācijas tieksmi valdīt pār pasauli. Pēc 1940. gada Rūzvelts pārliecināja Kongresu sankcionēt arvien pieaugošu Amerikas palīdzību Lielbritānijai, kas bija tikai par mata tiesu no karastāvokļa un reizēm pat pārkāpa šo robežu. Pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai Amerikai zuda pēdējās šaubas. Rūzveltam izdevās pārliecināt sabiedrību par briesmām, kas tai draudētu, ja uzvarētu Ass valstis. Tālajai salu lielvarai – kāda Amerika bija attiecībā pret Eiropu un Āziju – Eiropas strīdi neizbēgami likās nesaprotami un bieži vien nesvarīgi. Tā kā Amerikai bija lielas drošības rezerves, lai, neietekmējot savu drošību, izolētu sevi no draudiem, ar kuriem saskārās Eiropas valstis, tās patiesībā darbojās kā Amerikas drošības vārstuļi. Līdzīgs domu gājiens bija novedis pie Lielbritānijas attālināšanās no Eiropas politikas ikdienas tās „lielās vientulības” laikā. Tomēr starp Lielbritānijas vientulī’bu 19. gadsimtā un Amerikas izolacionismu 20. gadsimtā bija liela atšķirība. Arī Lielbritānija bija centusies izvairīties no Eiropas ikdienas ķildām, taču tā tomēr atskārta, ka pašas drošība ir atkarīga no spēku līdzsvara, un bija gatava šo līdzsvaru aizstāvēt.…