Teodors Rūzvelts tika pasludināts par ASV divdesmit sesto prezidentu 1901.gadā rudenī. Atšķirībā no daudziem saviem priekšgājējiem un pēctečiem prezidenta postenī Teodors Rūzvelts savu politisko karjeru sāka no visai ietekmīga politiskā posteņa bez nepieciešamās pieredzes. Pirms izvirzīšanas par ASV viceprezidentu Rūzvelts divus gadus bija Ņujorkas štata gubernators. Šim postenim viņu bija rekomendējuši štata republikāņu bosi, kuriem, kaut arī ne bez grūtībām, izdevās pārliecināt Ņujorkas komersantu aprindas, ka Rūzvelts var izrādīties par noderīgu cilvēku. Republikāņu partijai tajos gados bija ļoti vajadzīgs kandidāts, kurš būtu spējīgs gūt uzvaru gubernatora vēlēšanās Ņujorkas štatā, un valstī populārajam spāņu- amerikāņu kara laika kavalēristu divīzijas „Pārgalvīgie jātnieki” komandierim Teodoram Rūzveltam bija reālas izredzes attaisnot uz viņu liktās cerības. Šim apstāklim acīmredzot bija izšķīrēja loma, lai savu attieksmi pret Rūzvelta kandidatūru mainītu štata lielie rūpnieki un finansisti, kuri bijušo pulkvedi uzskatīja par bezkompromisa un pašpārliecinātu cilvēku. Pēdējais vārds Rūzvelta likteņa izšķiršanā piederēja senatoram Tomasam Platam, atdzītam Ņujorkas štata politiskajam bosam un Volstrīta ieliktenim kongresā. Ieguvis Plata piekrišanu., Rūzvelts jau varēja nešaubīties par vēlēšanu iznākumu. 1899. gada janvārī viņš, kā tas arī bija sagaidāms, iebrauca kā uzvarētājs gubernatora savrupmājā štata galvaspilsētā- Olbani pilsētiņā.
Sākumā Rūzvelts neparādīja komersantu aprindām nepatīkamu aktivitāti, bet, jau otro gadu būdams gubernatora postenī, viņš manāmi apzinājās savus spēkus un pat izšķīrās pārtraukt partijas bosu tradicionālo privilēģiju- izvirzīšanu atbildīgos administratīvos štata posteņos.
Stādamies viceprezidenta postenī 1901.gada 4.martā, Rūzvelts ar neslēptu neapmierinātību konstatēja, ka viņam nav ko darīt pat ASV konstitūcijā viceprezidentam paredzētajā priekšsēdētāja postenī senātā, jo agri iestājusies vasara Vašingtonā nenoskaņoja senatorus kaut cik auglīgai darbībai. Vēsts par prezidenta Makinlija nāvi pārsteidz Teodoru Rūzveltu medībās Adirondakas kalnos.
Lai saprastu ASV monopolistisko aprindu satraukuma cēloņus sakarā ar prezidenta Makinlija pēkšņo nāvi, kaut īsumā jāatgādina par ASV iekšpolitiskā gadsimta priekšvakarā. Rūzvelts stājās prezidenta postenī laikā, kad nopietni saasinājās ekonomiskās un sociālās pretrunas, ko vēl pastiprināja darbaļaužu masu augošā neapmierinātība sakarā ar korupcijas pieaugumu un monopolu uzkundzēšanos ASV ekonomikā un politikā. Uzkrādams politiskā darba pieredzi, Rūzvelts arvien biežāk izmantoja demagoģiju kā efektīvu ieroci sīkburžuāziskās opozīcijas nomierināšanai.
Tērpdamies taisnības cīnītāja un demokrātijas aizstāvja togā, Rūzvelts prasmīgi akcentēja sabiedrības uzmanību uz it kā atsevišķiem sociālā netaisnīguma izpausmes gadījumiem no dažu „negodīgu” trestu puses, tādejādi novēršot apsūdzības par amerikāņu darbaļaužu neapvaldītu ekspluatāciju, kādas pilnīgi pamatoti varētu adresēt visam monopolistiskajam kapitālam. Kā parādīja turpmāko notikumu gaita, Rūzveltam nebija nopietna pamata baidīties par savu nākotni: ASV monopolistiskās aprindas tajā laikā jau bija sasniegušas pietiekamu politisku bridumu, lai tiktu skaidrībā par prezidenta patieso lomu lielkapitāla interešu aizstāvēšanā. Kas attiecas uz atsevišķiem finansu un monopolistiskā kapitāla pārstāvjiem, kuri tiešā ar antipātiju izturējās pret prezidentu, tad viņu kritika pat nāca Rūzveltam par labu, ļaujot viņam figurēt reformatora lomā.…
