-
Aspazija
No tuviniekiem Grieta Rozenberga mantojusi uzņēmību, nenogurdināmību, humoru, garīgās intereses un arī Zemgales topošajiem grutniekiem raksturīgo prakticismu un lielmanīgumu. Aspazija bērnības stāstā nav ganu gaitu tēlojumu, tur neredz dzīves sūrumu, ko agri iepazinusi kalpu, pusgraudnieku, sīksaimnieku jaunā paaudze. Tīrais, siltais saimniekgals ar ziedošām puķēm uz palodzēm, balti pārsegtām gultām, ar Jairus meitiņas, Vaterlo kaujas un Mārtiņa Lutera attēliem pie sienām patišām ir „saulains stūrītis”, kur ārēji bezrūpīgi un bez lieliem notikumiem aizrit diena pēc dienas.
Taču tā ir dzīves viena puse. Rozenbergu Elza aug laikmetā, kad laukos arvien krasāk notiek zemnieku noslāņošanās, kad arvien augstāks kļūst slieksnis no saimnieka istabas uz kalpu galu. Līdz devītajam dzīves gadam viņa ģimenē ir vienīgā, bet ar kalpu bērniem viņai ir rotaļāties neļauj, - gruntnieka meitas tas neklājas. Savrupība nes līdzi nomācošu atšķirtības sajūtu, ilgas pēc draugiem un tālāk visu mūžu – kaislu pieķeršanos tiem nedaudzajiem ļaudīm, kam patiešām izdodas pārkļūt vientulības novilktajam lokam.
Drīz saimniekgala istabiņā nonāk atbalsis no lielajiem dzīves „nē”. Nākas dzirdēt par nabaga zēnu – talantīgu kokgriezēju, no kura iznāktu „lielas lietas”, ja viņš nebūtu kalpa dēls. Arī pašai Elzai mācītājs, pēc veiksmīgas grāmatas lasīšanas galvu noglaudīdams, saka to pašu – no viņas iznāktu „lielas lietas”, ja viņa nebūtu sieviete. Iepazīstoties ar mājas ļaudīm un kaimiņiem, uz visiem laikiem meitene saglabā atmiņā cilvēkus, kas nomirst īsi pirms savām kāzām, grāvja malā nosalušo skroderi Pīsli, Gudēnu māmiņu, kas zina brīnišķīgus stāstus par tālām zemēm, bet pati nogurusi no dzīves cīņām un zaudējumiem.
Piedalīšanās teātra izrādēs rosināt rosina interesi par dramaturģiju un ievirza tās likumu izpratnē. Drāmas gan Rozenbergu Elza vēl neraksta, taču skolas laikā sāk intensīvi dzejot vācu valodā. Tas arī saprotams, jo pirmajos skolas gados mācības notiek tikai vāciski. Kādu vienu dienu savu dzejoļu kladi viņa aiznes Indriķim Alunānam – lai apgādā. Taču grāmattirgotājs smiedamies parausta jauno dzejnieci aiz garajām zelta bizēm, atdod kladi atpakaļ, ieteic paaugties lielākai un iemācīties latviski rakstīt. Sarūgtinājumā viņa kladi sadedzina. No skolas laika lirikas nekas daudz nav saglabājies. Daži dzejoļi vēlāk uzrakstīti pēc atmiņas. Tos caurstrāvo romantiķiem raksturīgs nemiers, ilgas un skumjas.
Skolas laikā Rozenbergu Elza sapņo par tālāk mācīšanos, gan par aktrises slavu. Taču māte, meitu skolā sūtīdama, nav domājusi audzināt viņu par garīga darba strādnieci – tādas nepazīst ne Latvijas lauki, ne pilsētas. Savu Elzu viņa gribējusi redzēt tikai kā apkārtnes smalkāko līgavu, gudrāko saimnieci. Ap 1884. gadu skolas gaitas beidzas un meitene atgriežas Daukšās. Nav pat pasakāms, kad un kā tas īsti noticis. Dokumenti nav saglabājušies. Pēc dažādiem, ļoti pretrunīgiem dzejnieces un viņas biogrāfu izteicieniem šķiet, ka palikuši nenokārtoti kādi gala pārbaudījumi, kurus viņa vairākkārt gatavojas nolikt 90. gados.…
Dzejnieces mūžs pagājis pretrunīgā un sarežģītā laikmetā. Viņā ienāk literatūrā Jaunās strāvas uzplūdu un tautiskā romantisma norieta gados. Apazija piedzīvo gan jaunstrāvnieku arestus, gan 1905. gada revolūcijas dienas, gan divus pasaules karus, gan buržuāziskās Latvijas republikas izveidošanos un bankrotu, dažādu politisko partiju un sabiedrisko strāvojumu formēšanos, savstarpējās cīņas, dažādus ideoloģiskus un mākslinieciskus meklējumus literatūras attīstības procesā. „Mēs neesam vēl tā paaudze, kurai lemts skatīt izredzēto zemi,” dzejniece raksta „Ziedu klēpja” priekšvārdā 1911. gadā. „Mēs esam traģiska paaudze, iežņaugta starp divām kultūrām, no kurām, kā jau minēju, viena nav vēl sabrukusi un otra vēl nav uzcelta.” Laikmeta pretrunas izpaužas Aspazijas mākslā un sabiedriski politiskajos uzskatos tāpat kā kritiskās un apcerēs par Aspaziju. Aspazijas drāmu un lirikas aktuālais raksturs, jau ar dzejnieces pirmo parādīšanos, saista gan lasītāju, gan kritiķu uzmanību. Par viņu strīdas. Viņu noliedz. Viņu cildina. Izvēlējos rakstīt referātu tieši par Aspaziju, jo ar Aspaziju latviskā gara pasaule tiecas izlauzties pati no sevis. Aspazijas dzeja bija augstu pāri visai apkārtnei pacelts karogs. Viņa tēlo cilvēka sarežģīto iekšējo pasauli, dvēseli, individualitāti. Viņa ir spēka un nemiera pilna, tajā rūgst un laužas protesta kliedziens pret visu, kas traucē attīstīties. Aspazija – tipiska romantiķe, un viss romantisms tiecas uz nākotni. Izvēlējos arī tāpēc, ka vēlējos vairāk uzzināt par Aspaziju.
- Aspazija
- Senās Ēģiptes arhitektūra
- Vikingi
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Vikingi
Referāts vidusskolai5
-
Senās Ēģiptes arhitektūra
Referāts vidusskolai15
-
Latvijas kultūra 19.gadsimta 1.pusē - 20.gadsimta sākumā
Referāts vidusskolai27
-
18.gadsimta kultūra
Referāts vidusskolai11
-
Inga Ābele "Uguns nemodina"
Referāts vidusskolai7
Novērtēts!