19.gs. mēdz uzskatīt par pārejas laiku no jaunajiem laikiem uz moderno pasauli. Filozofijas vēstures aspektā daudzējādā ziņā 19.gs. uztvertie domu pavedieni ved tieši tagadnē.
Politisko klimatu ietekmē Lielās franču revolūcijas sekas. Īpaši darbīga ir tieksmē veidot suverēnas nacionālās valstis saskaņā ar nāciju (tautu) pašnoteikšanās tiesību ideju. Liberālisms tiecas pēc prāta virsvadības individuālās brīvības (cilvēktiesību) īstenošanas, kā arī brīvas saimniecības.
Pret kapitālistisko sabiedrisko iekārtu vēršas sociālisms. Tas tiecas pēc tādas sabiedriskās un īpašumu kārtības, kas arī sociāli vājām šķirām nodrošinātu labklājību un līdztiesību.
Laikmeta garīgo klimatu nosaka milzīgais dabaszinātņu un tehnikas progress. Uz to balstās optimistiskā ticība gandrīz neierobežotajām cilvēka iespējām pārveidot pasauli. Raksturīgs šajā ziņā ir inženiera profesijas attēlojums, kurš teorētiskās zināšanas pārvērš praktiskajā lietojumā. Jaunās iespējas tehnikā sākotnēji Anglijā noved pie t.s. rūpniecības revolūcijas, līdz ar ko rodas uzņēmēju un proletāriešu šķiras. Vispārējā dzīves standarta paaugstināšanās, tajā pašā laikā rūpniecības strādniekiem pārmērīgi ilgās darba dienas un mazo algu dēļ grimstot postā, ved pie stipras sociālas spriedzes.
Būtiskas izmaiņas uzskatos par cilvēku izrais Čārlza Darvina darbs ‘’Sugu izcelšanās’’ (1859), kurš norāda uz visa dzīvā evolūciju, un Zigmunds Freids (‘’Sapņu nozīme’’, 1900), kas atklāj dvēseles dzīves neapzinātās dziņas.
Filozofijā milzīgajai vācu ideālisma domu celtnei pēc Hēgeļa nāves (1831) seko pretkustība, kas kopā ar ideālisma kritiku grib virzīties pa jauniem ceļiem. Kreisie hēgelieši (t.sk. L.Feierbahs) distancējās no Hēgeļa reliģijas un valsts filozofijas, šādi ieņemot reliģijas kritikas un politiskā liberālisma pozīcijas ar tendenci uz materiālismu. Kārlis Markss savu līdzšinējo filozofijas kritiku ietver slavenajā tēzē: ‘’Filozofi ir pasauli tikai dažādi izskaidrojuši, bet vajag to pārveidot.’’
Dānijā Sērens Kirkegors savu uzbrukumu vērš pret abstraktās domāšanas eksistences trūkumu, ar savu kritiku it īpaši vērsdamies pret Hēgeli:’’Kas ir abstraktā domāšana? Tā ir tāda domāšana, kurā nav neviena domājošā.. Kas ir konkrētā domāšana? Tā ir tāda domāšana, kurā ir viens domājošais... kurā eksistējošamdomātājam eksistence dod domas, laiku un telpu’’. Kirkegora veiktā konkrētā subjekta kā jebkādas domāsānas pamata aizstāvība pret tā saārdīšanu abstrakti vispārīgajā devusi būtisku rosinājumu 20.gs. eksistenciālisma filozofijai.
Arturs Šopenhauers neuzskata, ka pasaules pamatā būtu kāds saprātīgs princips, bet gan tā ir griba kā bezprātīga un akla dziņa, no kuras nepārtrauktajām tieksmēm izraisās parādības kā objektivācijas.
Dabaszinātņu augšupeja 19.gs. mudina dudzus filozofus censties jaunos pamatojumus filozofijā veidot analoģiski dabaszinātņu metodēm. Francs Brentāno paziņo skaidri un gaiši: ‘’Patiesā filozofijas metode nav nekas cits kā dabaszinātņu metode’’. Pozitīvisms (Kants) tāpēc cilvēces progresu saskata apstāklī, ka domāšana tiek pārnesta pozitīvajā, t.i., zinātniskajā stadijā.
Turpretī gara zinātņu savdabību akcentē historisms un it īpaši Diltejs. Viņš, attīstot speciālu garazinātņu metodi, cenšas tām nodrošināt patstāvīgu pamatu iepretim dabaszinātnēm. Šeit īpaša loma ir visu cilvēku veidojumu vēsturiskuma akcentēšanai atšķirībā no dabas.
K.Marksa un F.Engelsa darbos savu teorētisko pamatu gūst zinātniskais sociālisms. Markss, kritiski izvērtējot, pērņem Hēgeļa filozofiju, klasisko politekonomiju un agrīno sociālismu un uz ekonomisko nosacījumu pamata izstrādā dialektiski materiālistisku sabiedrības un vēstures gaitas kopiztirzājumu.…
