Viens darba veids palielina saražotās preces vērtību, bet cits darba veids to nedara. Pirmais, kurš rada kaut kādu vērtību var tikt nosaukts par ražojošo darbu, otrs par neražojošo darbu. Tā, piemēram, manufaktūras strādnieka darbs parasti palielina to materiālu vērtību, kuru viņš pārstrādā, tieši par tik, cik lielu atalgojumu viņš saņem un cik liela ir viņa saimnieka peļņa. Mājas kalpotāja darbs turpretī nepalielina nekādu vērtību. Lai gan manufaktūras saimnieks maksā strādniekam darba algu, īstenībā tas viņam nenes nekādus zaudējumus, jo darba algas vērtība atgriežas viņam kopā ar palielināto tā priekšmeta vērtību, kuru ražoja strādnieks. Turpretī izdevumi par mājkalpotāja uzturēšanu nekad neatgriežas.
Cilvēks kļūst bagāts, nodrošinot ar darbu lielu skaitu manufaktūras strādnieku, bet viņš kļūst nabadzīgāks, ja uztur lielu skaitu mājkalpotāju. Tomēr mājkalpotāju darbam arī ir sava vērtība un tā pelna atalgojumu tāpat kā manufaktūras strādnieku darbs, bet manufaktūras strādnieku darbs atspoguļojas realizējas kādā atsevišķā priekšmetā vai precē, kuru var pārdot un kura eksistē vismaz kādu laiku pēc darba veikšanas. Kaut kāds darba daudzums it kā tiek nolikts rezervē un uzkrāts, lai vajadzības gadījumā tiktu izmantots. Šis priekšmets vai šī priekšmeta cena, kas būtībā ir viens un tas pats, beigu beigās var ja vajadzīgs radīt to darba daudzumu, kas ir līdzvērtīgs to sākotnējam darbam. Turpretī, mājas kalpotāja darbs nenostiprinās un nerealizējas jebkādā atsevišķā priekšmetā vai precē, kas derīgā pārdošanai. Viņa pakalpojuma vērtība parasti izzūd pašā to sniegšanas brīdī un reti kad atstāj paliekošas pēdas vai kaut kādu vērtību, par kuru pēc tam varētu saņemt līdzvērtīgu pakalpojumu vērtību.…