Askorbīnskābe jeb vitamīns C ir cilvēka organismam ļoti nozīmīgs organisks savienojums, kuram tāpat kā vitamīnam E piemīt izteiktas antioksidējošas īpašības. Cilvēki nespēj paši sintezēt nedz vitamīnu C nedz E tādēļ tie jāuzņem no pārtikas. Dzīvnieku valsts produkti, izņemot aknas, satur maz C vitamīna. Daudz tā ir augu valsts produktos — skābos kāpostos, citronos, tomātos, upenēs, mežrožu augļos, skujās, mārrutkos u. c. No pasaulē zināmākajiem augu valsts produktiem visvairāk C vitamīna ir acerolu augļos (1677 mg uz 100 g), smiltsērkšķu ogās (695 mg uz 100 g) un ārstniecības emblikas ogās (445 mg uz 100 g). [1]
Augos un dzīvniekos askorbīnskābe jeb C vitamīns sintezējas dažādos ceļos un tās koncentrācija augos ir atkarīga gan no augšanas apstākļiem, gan paša auga īpatnībām un sugas.
Gandrīz visi zīdītājdzīvnieki L-askorbīnskābi spēj sintezēt aknās no glikozes un tiem šī viela nav vitamīns. Tā ir nepieciešama uztura sastāvdaļa cilvēkiem un daļai pērtiķu, kā arī stirnām un jūrascūciņām, kas nespēj to nodrošināt sev sintēzes ceļā. [1]
C vitamīns (askorbīnskābe) organismā piedalās oksidēšanās un reducēšanās procesos, hormonu sintēzē, audu reģenerācijā un asins sarecēšanā, palielina organisma rezistenci pret infekcijas slimībām, normalizē asinsvadu caurlaidību. C vitamīns sekmē kaulu, skrimšļaudu, zobu dentīna veidošanos un piedalās olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku maiņā. C avitaminoze izraisa skorbutu jeb cingu.
Turklāt, tiek uzskatīts kas askorbīnskābe izrāda aizsargājošu lomu pret dažādām ar oksidatīvo stresu saistītām slimību, piemēram, sirds slimības, triekas, vēzis, vairākas neirodeģeneratīvo slimību un katarakta.[2]
Minimālā askorbīnskābes ikdienas deva pieaugušam cilvēkam ir 10 mg, taču pārmērīgi lietojot C vitamīnu uzturā var parādīties arī nevēlami blakusefekti. Pieaugušam cilvēkam ieteicamā deva laba veselības stāvokļa gadījumā sievietēm ir 75mg, vīriešiem – 90mg, bet grūtniecēm un zīdītājām ieteicams lietot 80-100mg C vitamīna dienā. [3]
Askorbīnskābes formula: C6 H8 O6
Askorbīnskābe jeb C vitamīns pirmo reiz atklāts un izolēts 1930.gadā, taču tā sintēze augos sākta pētīt 1998. gadā. Bet tieši šī gadsimta pētījumi snieguši plašāku izpratni par sintēzes ceļiem augos, kā rezultātā tiek iegūta šis mūsu organismam tik ļoti nepieciešamais vitamīns.