Ar asins pārliešanas palīdzību aizvieto iztrūkstošos sarkanos asinsķermenīšus jeb eritrocītus. Ne vienmēr ir vajadzīga asins pārliešana. Ja asins zudums ir mazs, un tas neapdraud cilvēka veselību un dzīvību, tad zudumu aizvieto ar šķidrumu. Pāris nedēļu laikā eritrocīti atjaunojās iepriekšējā līmenī. Ja zudums ir liels, tad pēc ārsta ieskatiem eritrocītus aizvieto ar donora asinīm. Asinis pārlej tikai atbilstoši asins grupai un rezus faktoram(veicot individuālu saderību). Asins pārliešanas laikā cilvēks atrodas medicīnas darbinieka uzraudzībā.
Jau senos laikos asinīm piedēvētas maģiskas spējas, un gandrīz visas kaites ārstēja ar asins nolaišanu, pēc kuras cilvēks jutās labāk. Vēlāk tas arī zinātniski tika pierādīts, ka neliela asins daudzuma noliešana var uzlabot veselību (droši vien tieši tāpēc donori ir veselīgi cilvēki). Asins pārliešanas vēsture sākās 1492. gadā, kad pāvests Innocentijs VIII pēc triekas nonāca komā. Viņa ārsts ieteica asins pārliešanu. Tā tika veikta ar primitīvām metodēm, un pāvests tomēr nomira. Asins pārliešanas tehniku 1615. gadā pirmo reizi izskaidroja zinātnieks Andreass Libaviuss, tomēr tas netika publicēts. Dažus gadus vēlāk – 1628. gadā angļu ārsts Viljams Harvejs atklāja asins cirkulāciju un aprakstīja sirdsdarbību. Bet pirmā veiksmīgā asins pārliešana notika 1667. gadā. Oksfordas ārsts Ričards Lovers izmēģināja asinis pārliet no viena suņa otrā. Eksperiments izdevās. Vairākus gadus dažādi zinātnieki mēģināja pārliet cilvēkam dzīvnieka asinis, bet vienmēr tas beidzās neveiksmīgi – lielākā daļa pacientu nomira.
1795. gadā Amerikāņu ārsts Filips Sings Fiziks demonstrēja pirmo asins pārliešanu cilvēkam, tomēr nav sīkāku ziņu par iznākumu. Par pimo veiksmīgo asins pārliešanu tiek uzskatīta 1818. gadā akušiera Džeimsa Blundela veiktā. Tad tika izmantotas pacientes vīra asinis. Līdz pat 1830. gadam šis ārsts dokumentēja vēl 10 asins pārliešanas, no kurām 5 izrādījās veiksmīgas. 1901. gadā Austriešu ārsts Karls Landšteins atklāja pirmās trīs cilvēka asinsgrupas – A, B un 0.…
