Asins pārliešanas vēsture
Dzīvības uzturēšanai organismā liela nozīme ir asinīm un asinsritei. Jau senatnē asinis uzskatīja par dzīvības un spēka avotu.[3.,58] Tās lietoja kā dziedniecības līdzekli ievainojumu un dažādu slimību ārstēšanā. Senie ēģiptieši un grieķi zināja, ka asinīm piemīt spēcinātājas, un viņi tās deva dzert slimiem un ievainotiem cilvēkiem. Aprakstīts, ka arī Hipokrāts devis slimniekiem dzert asinis, kas ņemtas no veseliem cilvēkiem. No asinīm pagatavoti dzērieni lietoti kā dzīvības eliksīri slimību ārstēšanā.
Kad Hārvijs 1628. gadā atklāja asinsrites sistēmu, radās zinātnisks pamatojums asinis un citu šķidrumu ievadīšanai slimnieka asinsvados. Pēc šī svarīgā atklājuma strauji pastiprinājās zinātnieku un klīnicistu interese par asins un medikamentu šķīdumu pārliešanu ārstniecības nolūkā. Angļu anatoms un fiziologs R. Lovers sekmīgi veica eksperimentus ar suņiem, izdarot tiem tiešo asins pārliešanu; viņš ievadījis suņu vēnās arī dažādus šķīdumus. Pamatojoties uz labiem eksperimentos iegūtiem rezultātiem, Lovers ieteica lietot asinis un dažu medikamentu šķīdumu pārliešanu arī cilvēkiem. Pirmo veiksmīgo asins pārliešanu cilvēkam 1667.gada15. jūnijā izdarīja franču ārsts Ž. Denī kopā ar ķirurgu Emmerēzu. Viņi pārlēja 250 ml jēra asiņu 16 gadus vecam jauneklim.
Anglijā 1667. gadā R. Lovers sekmīgi pārlēja kādam cilvēkam 300ml aitas asiņu bez sarežģījumiem.
Pirmo sekmīgo asins pārliešanu no cilvēka cilvēkam izdarīja 1819. gadā angļu filozofs J. Blandels, kas konstruēja īpašu aparātu intravenozai asins pārliešanai.[1.,5] Pēc šiem sasniegumiem asins pārliešanai radās arvien vairāk piekritēju un sekotāju. Tomēr tai laikā, kad vēl nepazina antiseptiki un aseptiki6, brūces bieži strutoja un radās tromboflebīti20 kā donoram, tā recipientam17.
Asins pārliešanas problēmu risinot tālāk, Krievijā tika zinātniski pamatota un ieviesta praksē asins pārliešana artērijās, kā arī izstrādātas asins konservēšanas ķīmiskās stabilizācijas metodes.
Svarīgs sasniegums asins pārliešanā bija asins grupu un citu izoseroloģijas likumu atklāšana.
Jau 1875.gadā Landuā novēroja, ka, pieliekot dzīvnieka asins serumam18 kāda cita dzīvnieka asinis, sākas sarkano asins ķermenīšu salipšana un hemolīze12.[1.,6]
Svarīgs pagrieziens asins pārliešanā sākās ar XX gs. Sākumu, kad Vīnes bakteriologs K. Landšteiners (1901) atklāja vairākas asins grupas; viņš konstatēja, ka dažu cilvēku asinis serums rada citu cilvēku sarkano asinsķermenīšu salipšanu zināmā likumsakarībā. K. Landšteiners iedalīja cilvēkus pēc viņu asins eritrocītu aglutinācijas spējām trīs grupās-A, B un 0. Šis atklājums deva iespēju izvēlēties pārliešanai saderīgas grupas asinis un novērst komplikācijas, kas varētu rasties, pārlejot nesaderīgas asinis.
1907. gadā J. Janskis atklāja cilvēkiem vēl ceturto asins grupu, ko 1910. gadā apstiprināja arī V. Moss.
Sākumā Landšteinera asins grupas lietoja tiesu medicīnā, un tikai 1907. gadā U. Krails pirmais sāka lietot asins izoaglutinācijas īpašības, lai izvēlētos saderīgas asinis pārliešanaiPadomju Savienībā asins pārliešanas attīstībai lieli nopelni ir Šamovam. Šamovs 1919. gada 20. jūnijā Petrogradā izdarīja pirmo asins pārliešanu, iepriekš pārbaudot donora un recipienta asins grupu krustenisko saderību.
…
