Arveds Švābe bija izcils latviešu vēsturnieks, jurists, folklorists, enciklopēdists, kā arī rakstnieks un literatūras kritiķis. No 1930. gada Latvijas Universitātes docents, vēlāk profesors Latvijas un vispārējā tiesību vēsturē, bet no 1936. gada Latvijas vēsturē. 1944. gadā emigrējis, miris Stokholmā (Zviedrijā).
Arveda Švābes darbs it īpaši veiksmīgs bija Latvijas Republikā kā mūsu gadsimta 20. un 30. gados. Lasītāju uzmanību piesaistīja viņa pirmais plašākais darbs - „Latvju kultūras vēsture”, I sējums (1921, II daļa – 1922). Tai sekoja plašs darbs Latvijas zemnieku vēsturē – „Pagastu vēsture” (1926). A. Švābe piedalījās arī Latvijas vēstures skolu mācību grāmatu sastādīšanā, kas iznāca divos izdevumos (1921 – 1925).
Ļoti daudz viņa rakstu par vēsturi ievietoti periodikā, kā arī „Latviešu konversācijas vārdnīcā” (1. – 21. sējums), kuras atbildīgais redaktors viņš bija.
„Latvijas vēsture. 1800 – 1914” ir Švābes nozīmīgākais emigrācijā rakstītais vēstures apcerējums, kas attēlo latviešu tautas un Latvijas teritorijas likteņus līdz Pirmajam pasaules karam. [3]
Šī darba mērķis ir izpētīt Arveda Švābes biogrāfiju, viņa ieguldījumu Latvijas tiesību vēsturē un mācību grāmatu sastādīšanā. Darba uzdevumi – sīkāk izpētīt A. Švābes biogrāfiju, viņa ieguldījumu grāmatu sastādīšanā un aplūkot viņa paveiktos darbus. …