Seno Austrumu valstu tiesības
Jēdziens – Senie Austrumi ir ne tik daudz ģeogrāfisks kā vēsturiski kulturāls. Šeit pirmo reizi cilvēces vēsturē radās tie sociālie un politiskie institūti, valsts, tiesības, pasaules reliģijas, kas ar laiku radīja antīkās valstis (Grieķija un Roma) un I g.t. pr. Kr. arī dihotomiju Austrumi – Rietumi. Seno Austrumu valstis – Senā Ēģipte, Senā Babilonija jeb Mezopotāmija, Senā Indija un Senā Ķīna.
Seno Austrumu valstīs bija izteikta despotija. Despotija – (< gr. despotia neierobežota vara) – monarhijas paveids. Bija izplatīts Seno Austrumu valstīs. Raksturojās ar monarha (despota) neierobežotu varu, viņa personas dievišķošanu un lielu, centralizētu, hierarhiski organizētu ierēdņu aparātu.
Tā kā valsts veidojās ap tempļiem, priesteri saglabāja milzīgu ietekmi. Laicīgā vara bija cieši saistīta ar garīgo – valdnieka vara bija sakrāla (dievišķa). Veidojās teorija valdīšanas forma, kur augstākās varas nesējs skaitījās Dievs, bet viņa vietā rīkojās valdnieks. Dažas valstis, piem., Ēģiptē valdnieku ne tikai dievināja – viņš arī tika uzskatīts par dievu.
Rietumos agri attīstījās privātīpašums, pilsoņu pārvalde, demokrātiska iekārta (Grieķijā), republika (Grieķijā, Romā). Verdzība Rietumos sasniedza klasiskas formas – vergs bija ”runājošs rīks”. Austrumos neattīstījās institūti kā demokrātiska sabiedrības pašpārvalde ar katra pilntiesīga pilsoņa tiesībām un pienākumiem. Austrumu zemēs privātīpašumam nebija tik liela loma kā Rietumos.
Jau Senās valsts laikā notika parādnieku papārdošanās verdzībā, ko sabiedriskā doma nosodīja. Vergu skaitu palielināja arī pakļautās ciltis – nodevu veidā. Verdzībai pakļāva par daža veida noziegumiem. Trūkuma vai parādu dēļ mājsaimnieks pārdeva verdzībā dažus ģimenes locekļus. Vergu skaits palielinājās arī dabīgā pieauguma ceļā.
Jaunās valsts laikā Ēģiptes vergi bija pat diezgan trūcīgiem cilvēkiem – amatniekiem, dārzniekiem, ganiem. Vergus izmantoja arī armijā – kā vezumnieku, celtniekus, sardzes dienestā, arī policejisku funkciju veikšanai. Vergus kala arī važās, Ēģiptē apzīmogoja ar valsts zīmogu. Tos varēja dāvināt, mantot, pārdot. Vergu sakropļošana un nogalināšana tika uzskatīta par zaudējuma nodarīšanu īpašniekam. Babilonijā vergi varēja protestēt pret pārdošanu, šajos gadījumos lietu izskatīja tiesa. Pēc Manu likumiem (II gs. pr. Kr. – II gs.),pārdot vergus, maksāja 20 – 25 % nodevu kā par jebkuru preci.
Manu likumi – senās Indijas likumu krājums, sarakstīts 2.gs. p. m. e. – 2.gs., nosaukts Manu vārdā. Pēc senidiešu ticējumiem Manu ir bijis cilvēku ciltstēvs. Manu likumos ir ietverti tiesību, politikas, reliģijas un morāles priekšraksti.
Austrumos vergi atšķīrās no vergiem antīkajā pasaulē. Austrumos vergi iekļāvās ģimenē kā tās beztiesīgi locekļi. Vergus varēja izpirkt brīvībā, viņiem arēja būt ģimene, turklāt vergu īpašniekam neieteica iejaukties tajā. Ēģiptē vergi par noziegumiem tika turēti valsts cietumos. Pēc Hamurapi likumiem pils vergs vai brīvlaistais varēja precēt brīvu sievieti un bērni bija brīvi. Brīvi bija arī verdzenes bērni, kas dzimuši no brīva cilvēka, turklāt šo sievieti nevarēja pārdot citam.
Hamurapi likumi (jaunlat. Codex Hammurapi) - civiltiesību, krimināltiesību un procesuālo tiesību normu krājums senajā Babilonijā. Nosaukts Hamurapi vārdā, kurš Babilonijā valdīja 1792. – 1750. g. p. m. ē.
…
