Viduslaiku periods ir viens no svarīgākajiem Eiropas vēstures posmiem, kas ietekmējis daudzus procesus tālākā eiropiešu civilizācijas attīstības gaitā, tai skaitā ekonomikā, politikā kultūrā un jurisprudencē. Tieši šajā vēsturiskajā periodā Eiropā noformējās viens no tās kopējošiem faktoriem - kristiānisms, izveidojies jauns kristiānisma novirziens – protestantisms, attīstījās pilsētu kultūra; tika izveidoti pirmie parlamenti un praktiski realizējas varas dalīšanas princips.
Eiropas viduslaiku periodizāciju nosacīti var sadalīt trīs posmos: agrajos viduslaikos, klasiskajos viduslaikos un vēlajos viduslaikos, un atbilstoši pieņemtajai krievu histeriogrāfijai viduslaiku perioda robežas ietver sevī laika posmu no Rietumromas impērijas krišanas V gs. līdz Anglijas buržuāziskajai revolūcijai XVII gs..
Eiropas vēstures viduslaiku periodu raksturo izteikti liela baznīcas (katolicisma) ietekme un vispārēja sabiedrības ideoloģizācija. Viduslaiku Eiropas integrācijas procesi, neskatoties uz Eiropas tautu kultūru tuvināšanos un reliģisko kopību (līdz reformācijas sākumam XVI gs.), bija pretrunīgi, jo šajā vēstures periodā pastiprinājās atsevišķu tautu nacionālu valstu veidošanās centieni. Viduslaiku periodam raksturīgas tādas valsts pārvaldes formas, kā absolūtā monarhija un kārtu monarhija, kaut arī eksistēja republikāniskās pārvaldes sistēmas – Venēcijā, Dženovā, Ženēvā u.c..…