Sagrāvusi Saules bērna valsti, Spānija kļuva pasaules impērija. Ar salaupīto bagātību palīdzību Spānijas valdnieki cerēja iekarot visu pasauli, un šķita, ka šā spožā sapņa piepildījums nav nemaz tik tālu. Inku zelts Spānijā izraisīja strauju, bet īsu uzplaukumu. Sākās ekonomiskais pagrimums. Par spīti aizokeāna bagātību pieplūdumam, kas kļuva aizvien lielāks, 16.gs. otrajā pusē Spānijas rūpnieciskā ražošana un amatniecība sāka sašaurināties, tirdzniecības apgrozība samazinājās, panīka arī lauksaimniecība. Spānijā saruka pat iedzīvotāju skaits, jo uz Jauno Pasauli nemitīgā straumē plūda projām daudzi tūkstoši emigrantu. Bez iedzīvotājiem palika veseli novadi, Spānija vairs nespēja izmantot no ārienes ieplūstošās bagātības savas saimniecības attīstīšanai. Zelts nebija padarījis bagātu konkistadoru dzimteni, šis zelts izpostīja Spāniju, iedzina nabadzībā spāniešu tautu un aizkavēja tās vēsturisko attīstību. Konkistadori – feodālisma pārstāvji bija izcirtuši ceļu kapitālismam un koloniālajai sistēmai. Izveidojās pasaules tirdzniecība, un attīstījās lielrūpniecība, radās jaunas šķiras – buržuāzija un proletārisms.
Neveiksmīgie kari ar citām Eiropas valstīm, jūras laupītāju uzbrukumi kuģu karavānām un kolonijām, iezemiešu un vergu sacelšanās un dumpji aizjūras zemēs galīgi satricināja Spānijas spēku. 1810. gadā sākās kolonijās tautu atbrīvošanās kari pret kolonizatoriem, apspiedējiem, pret Spāniju, kas turēja žņaugos savas kolonijas. 1825.gadā Spānija bija spiesta atstāt gandrīz visus savus īpašumus Amerikā. Neatkarību izcīnīja arī Peru līdz ar citām zemēm, kuras ietilpa inku – Saules bērnu valstī. Tomēr 300 gadu ilgā kolonizatoru kundzība bija atstājusi neizdzēšamas pēdas, atstājusi atpalicību, badu, trūkumu, gara tumsību, kas jo sevišķi māca indiāņus, Peru pirmiedzīvotājus.
…