”Medicīna un ētika nav viena otrai svešas, Eiropā to apvienošanās sākumi meklējami 4.gs.p.m.ē., kad tika noformulēts Hipokrāta zvērests, kurā ārstam tiek norādīts uz atšķirību starp tehnisku spēju un tikumisku jābūtību medicīnas praksē.”1 Šajā zvērestā, manuprāt, medicīnas ētiku visvairāk raksturo teikumi: „Nevienam, kas lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, kā īstenot šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai,” un „ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēka dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu nekad nevienam to neteikšu.”. Šie likumi pastāv arī mūsdienās un ir aprakstīti „Ārstniecības likumā” (40. pants, 50. pants). ”Aborti ir viena no vissenākajām medicīniski ētiskajām problēmām. Hipokrāta zvērests paredz pilnīgi abortu prakses aizliegumu.”2 Kopumā varu teikt, ka medicīnas ētika ir normu kopums, kas nodrošina ārsta un pacienta labu sadarbību, ārstēšanas procesa rezultativitāti un pacienta drošību ārstniecības procesa laikā.
”Līdz 1967.gadam Rietumu zemēs, izņemot Zviedriju un Dāniju, aborti nebija legalizēti. 70.gadu sākumā sākās abortu likuma reforma, kā rezultātā tie tika atļauti līdz noteiktam grūtniecības periodam.”3 Aborts ir grūtniecības pārtraukšana jeb mākslīga grūtniecības pārtraukšana līdz 22. grūtniecības nedēļai. Latvijā mākslīgais aborts ir atļauts līdz 12. grūtniecības nedēļai, tomēr Ārstniecības likumā minēts, ka ārstam jāmēģina sieviete no mākslīgā aborta atturēt (ja tas neapdraud mātes veselību un, ja bērnam nav smagu iedzimtu vai iegūtu slimību).…