Arodbiedrības ir strādājošo organizācijas, kas izveidotas, lai uzlabotu to biedru darba samaksu un darba apstākļus.
Arodbiedrību pirmsākumi meklējami gandrīz pirms 200 gadiem, kad 1806.gadā ASV Filadelfijas ādas apstrādes strādnieku arodbiedrības biedri tika notiesāti par
sazvērestību; viņi rīkoja streiku, prasot augstāku darba algu. Arodbiedrība tika atzīta par vainīgu, un tai piesprieda naudas sodu. Sākotnēji arodbiedrībās tika iesaistīti vienīgi kvalificēti strādnieki, tikai 19. gadsimta beigās arodbiedrībās varēja iestāties arī nekvalificētie strādnieki, saņemot zināmas garantijas uz aizstāvību darba konfliktu gadījumos.
Bijušajā PSRS komandekonomikas apstākļos arodbiedrības bija valsts struktūras sastāvdaļa, kas palīdzēja īstenot oficiālās varas darba algas politiku. Dažādi ekonomiskie, politiskie un sociālie žņaugi piespieda katru būt par arodorganizācijas biedru.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas arodbiedrības biedru skaits Latvijā ievērojami samazinājās. To izraisīja ne tikai atbrīvošanas no pagātnes, bet arī ekonomikas vispārējā lejupslīde, bezdarbs un citi faktori. Taču vēsture un pasaules pieredze rāda, ka arodbiedrības nepavisam nav komandekonomiku raksturojošas organizācijas. Patiesās funkcijas tās veic tieši tirgus ekonomikas apstākļos.
Arodbiedrības Latvijā vēl nav tāds spēks, kas spēj aizstāvēt strādājošo intereses, būtiski ietekmēt darba samaksas līmeni. Latvijā vēl tiek krāta pieredze, notiek arodbiedrību vadības un biedru mācības.
Darba strīdu atrisināšana. Vairākumā gadījumu kolektīvie strīdi beidzas ar strādnieku un administrācijas vienošanas par jauna darba līguma slēgšanu. Ja sarunas neizdodas, strīda atrisināšanai bieži tiek pieaicināta kāda neinteresēta trešā puse. Risinājums tiek atrasts samierināšanas, starpniecības vai arbitrāžas formā.
Samierināšana nozīme, ka trešā puse mēģina panākt, lai strīdā iesaistītās
Personas pašas tiek galā ar savām nesaskaņām.
Starpniecība prasa lielāku trešās puses aktivitāti. Tā uzklausa abas strīdā iesaistītās puses un dod rekomendācijas tā risināšanai. Taču šīs rekomendācijas nevienam nav obligātas.
Arbitrāžas gadījumā trešā puse (arbitrs) noklausās abas strīdā iesaistītās puses un pieņem galīgu, abām pusēm saistošu lēmumu.
Ne vienmēr arodbiedrības panāk savu prasību izpildi. Ja vienošanās netiek panākta ilgstoši, arodbiedrības atbilstoši likumam var pieteikt streiku.
Streiks ir situācija, kurā strādnieki darbu pārtrauc ( vai neatsāk), bet atrodas savās darba vietās. …
