Priekšstats par psiholoģijas kā zinātnes priekšmeta saturu veidojies daudzu gadsimtu laikā. Nosacīti šajā procesā var izdalīt vairākus etapus.
Pirmo etapu psiholoģijas zināšanu attīstībā var nosaukt par pirms zinātnisko. Šajā etapā tā laika cilvēkam zināmie psihiskie procesi un stāvokļi tika piedēvēti dieviem.
Otrā etapa sākumu psiholoģisko zināšanu attīstībā, kas ir jau augstākā līmenī, saista ar pirmo domātāju – filozofu un viņu teoriju parādīšanos. Milētas skolas pārstāvju filozofiskajos darbos (Faless, Anaksimēns u. c.) sāk veidoties priekšstati par psihisko kā fenomenu, kas piemīt cilvēkam un eksistē „pašā cilvēkā”. Tieši šajā laikā cilvēka iekšējās pasaules definēšanai rodas termins psyche – dvēsele [7., 12 .].
Dižs antīkās pasaules filozofs, kas apkopoja līdz tam esošās teorijas un tādējādi deva lielu ieguldījumu filozofijā, bija Aristotelis (384. – 322. g. pr. Kr.) (Ziemeļgrieķija) [7., 25.].
Aristotelis dzimis Trāķijas pilsētā(384.–322. p.m.ē.), viņa tēvs bija Maķedonijas valdnieka Amintas III galma ārsts. Bērnībā Aristotelis rotaļājās kopā ar nākamo valdnieku Filipu, Aleksandra Lielā tēvu [8.]. Sakari ar valdnieka ģimeni saglabājās gandrīz visu Aristoteļa mūžu, jo, kad vēlāk paaugās Filipa dēls Aleksandrs (vēsturē pazīstams kā Maķedonijas Aleksandrs), Aristotelis kļuva par viņa audzinātāju. 15 gadu vecumā Aristotelis zaudēja abus vecākus un palika aizbildņa apgādībā. 17 gadu vecumā viņš devās mācīties uz vienu no ievērojamākiem grieķu kultūras centriem – Atēnām. Atēnās tajā laikā darbojās Platona Akadēmija. Kad tajā ieradās Aristotelis, Platona paša tur nebija, viņš bija devies uz Sirakūzām. Aristotelis sāka mācības pie Platona skolniekiem, bet, kad vairāk nekā pēc gada atgriezās skolas dibinātājs, - pie viņa paša.…
