Aristotelis - viņa loma vēlākajā Eiropas filosofijas un zinātnes attīstībā

Aristotelis(384.-322.p.m.ē.) nāca no Stagīras pilsētas un 20 gadus bija Platona skolnieks. Viņš atšķīrās no citiem sengrieķu filozofiem ar to, ka noliedza savu priekšgājēju idejas, jo vēlējās atrast patiesību visās lietās. Aristotelis un viņa sekotāji turpināja naturālistu, pitagoriešu, Heraklīta, Parmenīda, Dēmokrīta un Platona visaptverošu pasaules izziņu un skaidrošanas darbu. Aristotelis mēģināja savas un priekšgājēju idejas apkopot pēc zināmiem principiem, noteiktā sistēmā. Grieķu sabiedrība krasi nenodalīja mākslu no amatniecības. Jēdzienu „skaistais” tikpat labi varēja attiecināt uz morāles jomu, kas izpaudās kalokagatijas principā. Aristotelis un Platons bija vieni no pirmajiem, kas estētikas jautājumus centušies teorētiski apzināt, pamatot tos, kā arī ar mākslas palīdzību panākt praktisku labumu, proti, audzinošu un pat terapeitisku(ārstējošu) iedarbību uz cilvēku, it sevišķi uz jauno paaudzi. Arī mūzika ietilpa šajā „mākslā”. Aristotelis uzskatīja, ka jāizšķir mūzika, kas bojā tikumus, no tādas, kas attīsta pozitīvās rakstura īpašības.
343.g.p.m.ē. Aristotelis kļuva par Maķedonijas Aleksandra skolotāju. Nav šaubu, ka viņš atstāja ievērojamu ietekmi uz „jauno pasaules iekarotāju”. M.Aleksandrs esot teicis:” Es godāju Aristoteli kā savu tēvu: tēvs man deva dzīvību, bet Aristotelis- to, kas tai piešķir vērtību”. Kad Aleksandrs nonāca Maķedonijas tronī un sāka karagājienus uz Mazāziju, Aristotelis atgriezās Atēnās. Šeit viņš nodibināja savu skolu, kuru sāka dēvēt par Likeju. Tā bija grezna skola ar daudzām telpām, piemēram, bibliotēku svētnīcu, galeriju un daudzām citām telpām. Te valdīja stingra kārtība.…