Filozofija ir domas brīvība. Tas ir process, kurā cilvēks izskaidro sev ar sev zināmiem jēdzieniem to, kas ir apkārt viņam un uztaisa prātā formu tam, kam spēj pieskarties tikai ar domām un prātu. Filozofija rodas tajā momentā, kad cilvēks prot vai neprot valodu, sastopas ar kaut ko nesaprotamu. Viss nezināmais biedē cilvēku. Filozofija, pēc manām domām, ir izeja no bailēm. Domājams, ka senajiem cilvēkiem bija lielākas priekšrocības radīt filozofiju. Viņš sāka visu no gala. Viņš nezināja daudzu lietu, kas mūsdienu cilvēkam var likties smieklīgi, būtību. Jo tuvāk mūsdienām mēs tuvojamies, jo mazāk jautājumu rodas, taču palielinās arī pretstats, jo līdz ar intelektuālā līmeņa augšanu rodas vienkāršāko jēdzienu vietā sarežģītāki jēdzieni-laiks, laika sākums un gals, mīlestība, domas, visuma robežas. Daudzi tā laika filozofi domāja par to, no kā sastāv pasaule. Tie mēģināja noteikt pasaules pamatelementu. Tika domāts, ka pasaule sastāv no četriem pamatelementiem – uguns, ūdens, gaisa, zemes. Tika izvirzīta teorija, ka pastāv tāds akmens, ar kuru jebkuru metālu var pārvērst zeltā. Tika uzskatīts, ka zeme ir plakans, ka var pārkrist pāri zemes malai vai sadegt uz ekvatora. Viņiem tā bija visa nopietnība, bet mums liekas smieklīgi, ka viņi domāja, ka zeme ir visuma centrs. Tomēr tas bija sākums visam tam ko mēs šodien pazīstam ar vārdu filozofija.
Mūs no senajiem domātājiem šķir gadu tūkstoši, tādēļ dažreiz ir grūti saprast viņu domas stāvokli. Viena filozofijas nozīmīgākajām īpatnībām ir tā, ka pagātne vienmēr ir klātesoša. Filozofija ir veids kā iekļauties mūžīgajā tagadnē. Tieši tāpēc es vēlējos dziļāk izpētīt izcilāko antīkās filozofijas domātāju domu izteikumus un to ļoti lielo nozīmi arī mūsdienās. Vienu no augstākajām virsotnēm ne tika sengrieķu filozofijā, bet arī cilvēces filozofiskās domas attīstības vēsturē kopumā iezīmē Platona (427.-347.g. pr. Kr) “gudrības meklējumi”.…