IEVADS
Jebkuru zināšanu iegūšanu ir jāsāk no pašiem pirmsākumiem, un nav svarīgi, vai pirmsākumi ir meklējami pavisam nesenos laikos – pirms pāris gadu desmitiem, vai arī - vēl pirms mūsu ēras.
Nekas nav un nevar būt par pilnību, ja tas ir atrauts no sava pirmsākuma, no savas vēstures: līdzīgi kā koks bez saknēm ir tikai un vienīgi sabiedriskām vajadzībām izmantojama izejviela – nedzīva, mirusi koksne; tā arī zinātne bez tās vēsturiskā sākuma ir nepilnīga, līdz galam neizprasta un faktiski nedzīva.
Katra atsevišķa lieta, pēc Aristoteļa domām, sastāv no diviem pirmsākumiem – no materijas un formas (6;31).
Vēsture ir nepieciešama gan cilvēkiem, gan zinātnei, kas kalpo attīstības gaitai. Zinātne, vēsture un cilvēks ir cieši saistīti. Jo cilvēkam jau piedzimstot ir sava vēsture, kas viņam ir devusi dzīvību, un zinātne ir tā, kas viņu nepārtraukti attīsta par tādu būtni, kāds tas ir attiecīgajā brīdī. Līdz ar to zinātne nevar pastāvēt bez cilvēka un vēstures.
Tieši tāpēc mana referāta tēmas izvēle ir saistīta ar vēsturisku personu, kura ir uzskatāma par politikas un dažādu politisku ideju un uzskatu pamatlicēju.
Manuprāt, nevienas zināšanas nevar būt pilnīgas, ja nav skaidras pārliecības par to, kas ir šo zināšanu pamatā, kā tās ir radušās un kāda ir bijusi to vēsturiskā attīstība. Zinātne nestāv uz vietas, tā nepārtraukti attīstās, atstājot vēsturē aiz sevis attiecīgu notikumu gaitu.
Dotā darba mērķis ir noskaidrot sengrieķu filozofa Aristoteļa uzskatus par politiku, valsti, tiesībām.
1.ARISTOTELIS PAR POLITIKU UN VALSTI
1.1.Aristoteļa izpratne par politikas un valsts jēdzienu
Aristotelis apstrīdēja Platona mācību par idejām. Atšķirībā no šī sava skolotāja, kurš rakstīja tēlaini un sacerēja alegorijas, Aristotelis rakstīja sausi un izsmeļoši – kā skaidrojošā vārdnīcā, visam viņa rakstītajam pamatā bija dabas vērojumi.
Aristotelis apgalvoja, ka cilvēks ir “politiska būtne” un ka bez sabiedrības viņš nav īsts cilvēks.
Citviet tas ir izteicies, ka cilvēki pēc dabas ir sabiedriskas un tikumīgas būtnes, taču hierarhija un pakļautība ir neizbēgamas (1;29).
Bez tam tieši Aristotelim pieder teiciens: cilvēks pēc dabas ir politisks dzīvnieks (1;30).
Aristotelis uzskata, politiķim vienmēr jāņem vērā, ka jebkurš cilvēks ir pakļauts dažādām dzīves kaislēm un cilvēka daba ir vispār sabojāta; ētiskie tikumi pieder visiem, bet ne vienādas daļas. Vieni tikumi pieder sievietēm, citi vīriešiem; vieni brīviem, savukārt, citi – pakļautiem. Aristotelis izšķir cilvēku un pilsoņu tikumus. Laba pilsoņa un laba cilvēka tikumi nav vienādi, jo pilsoņu tikumi ir zemāki par ētiskiem tikumiem, un ir neiespējams, ka visi pilsoņi ir tikumīgi cilvēki. Tādejādi laba pilsoņa iezīmes piemīt visiem, taču nevar prasīt, lai ar laba cilvēka iezīmēm būtu apveltīts katrs pilsonis, jo labai valstij nav nepieciešams, lai to veidotu ideāli cilvēki. Pilsoņa tikums ir pakļauties valdībai un likumiem. Politikas būtību Aristotelis pauž caur tās galveno mērķi, kas, pēc filozofa domām ir vispārāks – audzināšana, kuras galvenais uzdevums piešķirt pilsoņiem labas iezīmes. Minētais nozīmē, ka politikas galvenais mērķis ir tikums.
…
