Aristotelis "Nikomaha ētika"

Aristotelis (384 - 322 p.m.ē.) – sengrieķu filozofs, Platona skolnieks. Viņš apkopoja un sistematizēja filozofijas un zinātnes sasniegumus Senajā Grieķijā un būtiski ietekmēja izglītības un kultūras attīstību vēstures gaitā. Aristotelis rakstīja par daudz un dažādiem jautājumiem. Darbi, kas tapuši brieduma gados, tiek vairāk veltīti gan loģikai, gan par filozofijas vispārīgajām problēmām, gan psiholoģijas, politikas, ētikas jautājumi. Aristotelis no vārda ethos atvasina vārdu ethicos, kas nozīmē ētisks, raksturs, tikums. Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas būtiskām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. Ētika ir filozofiska teorija par pareizu dzīvi un darbību. Ētikas kategorijas vienlaikus ir arī vērtības: labais un ļaunais, pienākums, gods, atbildība, sirdsapziņa, laime, dzīves jēga, taisnīgums. Ētika ir mācība par labo un ļauno, par tikumisko un netikumisko.
Aristotelis uzskatāms par pirmo zinātnieku, kuram ētika jau ir atsevišķa zinātne, nodalījusies no zinātnes un daļēji no politikas. Aristotelis nav literāts, bet gan domātājs un filozofs. …