Ceturtās grāmatas pirmajā daļā Aristotelis runā par vienu no cilvēka tikumiem – devību. Viņaprāt devība ir „vidus un samērība mūsu attieksmē pret bagātību”. Par bagātību Aristotelis sauc visu, ko mēra naudā. Viņš min arī devības galējības – izšķērdību un skopulību. Izšķērdība attiecīgi ir pārmērība attieksmē pret naudas lietām, bet savukārt skopulība ir nepietiekamība. Aristotelis uzskata, ka visu var izlietot pareizi vai nepareizi. „Tas, kuram piemīt atbilstoša tikumība, pareizi izlietos katru lietu; bagātību vispareizāk izlietos tas, kurš naudas lietās būs krietns. Tāds ir devīgs cilvēks.” Cilvēks var arī ņemt, nevis dot, tādā gadījumā viņš nerīkojas nekrietni, bet dodot cilvēks dara krietnu darbu, kas raksturīgs tikumībai. „Cilvēkus, kuriem piemīt devības tikums, mīl gandrīz vai visvairāk no visiem, kam piemīt kāds tikums, jo viņi ir noderīgi, un tas izpaužas došanā.”
Jāsecina, ka devība ir tikums, ja dod tam, kuram to vajag, nevis dod tikai došanas pēc.
1.Devīgā raksturojums
Otrajā grāmatas daļā Aristotelis turpina par devību kā tikumisku rīcību. Aristotelis uzsver, ka devīgs cilvēks dos ar prieku, patiku un bez sarūgtinājuma. Devīgs cilvēks nekad nedos naudu gadījuma cilvēkam, lai būtu ko dot tiem, kuriem to vajag un kad vajag. Aristotelis devīgo raksturo kā cilvēku, kurš nerēķinās ar sevi. Devīgais neprot iegūt naudu un arī nosargāt to, jo viņš vairāk ir devējs, un naudu netur godā, bet vērtē to pēc tā, cik var dot.…