Jūgendstils
Jūgendstila sākumi meklējami Anglijā, kur tos saista ar angļu kultūras darbinieka Viljama Morisa (1834 – 1896) nostāju pret rūpnieciskā ceļā darinātiem, senus stilus atdarinošiem lietišķās mākslas priekšmetiem. Moriss aicināja atgriezties pie viduslaikos izplatītā roku darba, kas meistariem ļāva izvērsties un apliecināt savas individuālās spējas.1
Šis arhitektūras virziens rodas un piedzīvo savu uzplaukumu Eiropā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.2 Vizuālajā mākslā un arhitektūrā kā valdošais dekoratīvais stils ir apmēram no 1890. līdz 1910.gadam.3 Protestējot pret izgreznoto sadzīves priekšmetu bezgaumību, Lielbritānijā izveidojās kustība, kuras moto, par formām runājot, bija “atpakaļ pie vienkāršības”. No šīs kustības ap gadsimtu miju izdalījās jauns stila virziens, kas nomainīja līdzšinējos “atkārtotos” stilus. To ietekmēja Tālo Austrumu augu un dzīvnieku ornamenti, kā arī dabas iespaidi kopumā. Francijā to dēvēja par art nouveau (modernā māksla), Vācijā – par jūgendstilu (arī Latvijā to pieņemts dēvēt par jūgendstilu), Austrijā – par secesiju stilu, Itālijā – par Liberty stilu, Anglijā un Krievijā – par moderno stilu. Lai kā, visās zemēs jaunā stila mērķis bija izbeigt eklektismu un radīt jaunu, vienotu stilu.4 Katrā valstī jūgendstilam bija raksturīgas vietējās iezīmes.5 Stils ievieš brīvu un funkcionāli pamatotu celtņu plānojumu. Būtiska nianse ir tā, ka tiek ieviesti un izmantoti jauni būvmateriāli. Vienlaicīgi tiek izmantoti gan metāls, gan stikls, gan dzelzsbetons.6 Iezīmīga ir dekoratīva stilizācija, neregulāru ziļņveida līniju un formu ritms, gaišu toņu gamma, augu un dzīvnieku motīvi, sieviešu tēli. Celtnes ārējo veidolu sāka saskaņot ar tās telpisko struktūru.7
Pastiprināti tajā izmantotas viļņveidīgas līnijas, kas atgādina vijīgu stīgojumu, stilizētus ziedus un lapas vai liesmu siluetus.8 Rīgā vispirms parādās jūgendstila dekoratīvās izpausmes. Veidojot fasādes, tika iekļauti samāksloti balkonu metāla režģi, izmantoja bagātīgas logailu apdares, ēku apšuvumiem izmantoja krāsaino stiklu un glazēto keramiku.9 Ēkas plānojumā un kompozīcijā centās lauzt novecojušos principus un izstrādāt jaunus. Celtņu grupējumos, logu un durvju ailu izkārtojumā jūgendstila arhitekti deva priekšroku asimetrijai [simetrijas trūkums]. Bieži bija vērojama tendence atsegt celtnes konstruktīvos elementus, bet ne pilnīgi. …