Runājot par „moderno mākslu”, ļaudis parasti iedomājas tādu mākslu, kas sarāvusi visas saites ar pagātnes tradīcijām un mēģina paveikt daudz ko tādu, kas nevienam māksliniekam līdz tam pat sapņos nebija rādījies. Tie, kuriem patīk progresa ideja, uzskata, ka arī mākslai jāturas vienā solī ar laikmetu, bet citi dod priekšroku „vecajiem labajiem laikiem” un domā, ka modernā māksla ir kaut kas viscaur nepareizs. Modernā arhitektūra tapa lēni, taču tās principi tagad ir tā nostiprinājušies, ka retais vēl tos apstrīdēs. 20. gs nākotne piederēja tiem, kuri nolēma visu sākt no jauna, lai atbrīvotos no pārņemtības ar veciem stiliem un ornamentiem.
20. gadsimta māksliniekiem vajadzēja tiekties pēc oriģinalitātes, nevis tās meistarības, kas mūs sajūsmina lielo vecmeistaru darbos, ja viņi vēlējās noturēties uzmanības centrā. Katru atkāpi no tradīcijas, kas ieinteresēja kritiķus, mēdza apsveikt kā jaunu „ismu”, kam piederēs nākotne. Šī nākotne nebija ilgstoša, bet 20. gs. mākslas vēsturei bija jārēķinās ar nemitīgajiem eksperimentiem.
Arhitektūra
No malas raugoties, 19. gs beigas bija lielas pārticības un pat pašapmierinātības laikmets. Taču tie mākslinieki un rakstnieki, kas jutās kā savrupceļu gājēji, izrādīja arvien lielāku nepatiku pret mākslas mērķiem un metodēm, kas izdabāja publikas gaumei. Visvieglāk pieejamais mērķis viņu uzbrukumiem bija arhitektūra. Būvniecības prakse bija pārvērtusies tukšā rutīnā- strauji augošo pilsētu lielie dzīvojamie masīvi, fabriku korpusi un sabiedriskās ēkas tapa tādā stilu sajaukumā, kam trūka mazākās saistības ar šo celtņu uzdevumiem. Publika pieprasīja visas šīs kolonnas, pilastrus, karnīzes un bagetes, un arhitekti šo pieprasījumu apmierināja.…