Arhitektūra Senajā Grieķijā un Romā

Grieķu dzīvē arhitektūrai(grieķu val. Architektonikē – celtniecības māksla) bija nozīmīga vieta. Tā visspēcīgāk attīstījās 5. gs p.m.ē. Atēnās.
Grieķu pilsoņi brīvo laiku reti kad pavadīja mājās, parasti viņi pulcējās pilsētu laukumos, apspriezdami dažādus jautājumus. Lai pasargātu cilvēkus no karstās saules, pie laukumiem tika celtas nojumes – portiki. Pirmsākumā tie bija vienkārši jumti, kas balstījās uz koka stabiem. Pilnveidojoties celtnieku prasmei, portiku jumtus sāka balstīt akmens vai marmora stabi – kolonnas. Vēlāk kolonnas sāka lietot arī citu ēku celtniecībā. [1;86]
7. un 6.gs p.m.ē – Arhaikas periodā izveidojās sengrieķu civilizācijas pamatveids – poliska – pilsētvalsts. Pilsētas centrs bija akropole – nocietināta citadele pilsētas augstākajā vietā. [2;168]
Polisas arhitonisko veidolu noteica dieva – pilsētas aizbildņa templis – un agora – tautas pulcēšanās vieta. Pakāpeniski ap šiem diviem centriem radās citas celtnes, kurās norisēja grieķu sabiedriskā dzīve. Līdz ar polisas veidošanos mainījās arī akropoles dzīve. Akropole kļuva par polises kultūras sirdi. [5;133]
20.-8.gs.p.m.ē. pilsētas Grieķijā veidojās stihiski. Nelielās mājas atradās cieši cita pie citas, veidojot haotisku ieliņu un šķērsielu tīklu. Tikai Pīrejā mājas tika celtas atbilstoši stingriem likumiem, kurus bija izstrādājis arhitekts Hipodams. Tika paredzētas 240 m2 lielas tipveida mājas. [5;134]

…