19.gs. 2. pusē ļoti plaši tika izmantoti pagājušo laiku arhitektūras atdarinājumi, un līdz ar to par mākslinieciskās kompozīcijas metodi kļuva historicisms un stilizācija (vārda historicisms vietā ir sastopams arī tāds apzīmējums kā eklektisms). 19.gs. historicisms kļuva par valdošo stilu visā Eiropas arhitektūrā līdz pat 90. gadiem. Historicisma princips bija izmantot visu iepriekšējo stilu formas atkarībā no pilsētbūvniecības vides, ēkas funkcijām un citiem apstākļiem. Atsevišķu ēku izveidē bieži vien ierosme tika smelta vienlaikus no vairākiem vēsturiskajiem stiliem, vai arī no kāda viena noteikta stila formas. Idejas pārņemšana no viena konkrēta stila tiek dēvēta par stilizāciju, vai arī citos gadījumos, kad tas tiek pārņemts no vairākiem stiliem runā par jauniem stiliem, proti, neogotiku, neobaroku utt.
Historicisma ieviešanos un noturēšanos veicināja straujais celtniecības tehnikas progress. Jau 19.gs. Sākumā celtniecībā sāka izmantot metālu – sākumā čugunu, pēc tam dzelzi un 19.gs. 2. pusē – tēraudu, vēlāk arī dzelzsbetonu. Šos celtniecības materiālus ilgu laiku uzskatīja tikai par palīglīdzekļiem, tāpēc tie tika slēpti zem mūra kārtas, uz kuras tika izveidotas, no iepriekšējiem stiliem pārņemtas, dekoratīvas formas.…