XX gadsimta sākumā jaunās arhitektūras pārstāvju skaits nebija liels. Redzamākās personības Amerikas arhitektu saimē tajā laikā bija Lūiss Salivans (1856 –1924) un viņa skolnieks Frenks Loids Raits (1869 – 1959). Salivans noveda līdz mākslinieciskai pilnībai Čikāgas skolas racionālo lakonismu [racionāls – lietderīgs, ērti lietojams; lakonisks – īss, kodolīgs] debesskrāpju celtniecībā, mēreni iekļaujot to dekorā jūgendstila ornamentiku. Savukārt Raits atteicās no tradicionālās mājas formas un radīja jaunu nelielas dzīvojamās mājas (kotedžas tipu) ar brīvu plānojumu. Ar dabisko materiālu izmantojumu, terašu, plakano jumtu brīvu izkārtojumu viņš panāca celtnes organisku saliedētību ar dabu, tādējādi likdams pamatus organiskajai arhitektūrai. Raita radītās vērtības lielu atbalsi rada Eiropas arhitektūrā – XX gadsimta sākumā konstruktīvā virziena tradīcijas, kas Eiropā bija izkoptas galvenokārt rūpniecības objektu būvē, bagātinājās ar Amerikas arhitektu dzīvojamo māju celtniecībā izstrādātajām tradīcijām. Vācijā, kur gadsimtu mijā radās plašas attīstības iespējas celtniecībai, jauno ieceru realizācijai vispirms nodevās sākotnējie jūgendstila aizstāvji, jo viņi šajā laikā sāka kritizēt jūgendstilu tā pārmērību dēļ. Meklējumiem pēc lakoniskākiem un celtņu funkcijām atbilstošākiem risinājumiem pievērsās arī mākslinieks un dizaina meistars Pēters Bērenss (1868 – 1940). Jaunu darbības posmu viņš sāka, cīnoties par arhitektūras atbrīvošanu no dekoratīviem elementiem un konstrukcijas nozīmes palielināšanu. Bērensa uzcelto firmas AEG (Allgemeine Elektrizitäts – Gesellschaft) turbīnu cehu (1908 –1909), kā arī elektrorūpnīcu (1911 – 1912), kur viņš izmantoja visjaunākās metodes konstrukcijā un tai pašā laikā panāca klasiskām celtnēm piemītošu monumentalitātes iespaidu, var uzskatīt par tālaika nozīmīgākajiem jaunās arhitektūras sasniegumiem. Bērenss darbojās arī kā pedagogs un savā darbnīcā izaudzināja to arhitektu saimi, kas 20. gadu otrajā pusē spēja izdarīt radikālu pagriezienu arhitektūras attīstībā – viņa darbnīcā strādāja L. Mīss van der Roe, V. Gropiuss un arī Lekorbizjē.
XX gadsimta 20. – 30. gados par arhitektu galveno uzdevumu kļuva daudzstāvu un daudzdzīvokļu māju celtniecība, kā arī jaunajiem dzīves apstākļiem atbilstošs telpu izkārtojums tajās. Veidojot jaunās modernisma virziena arhitektūras principus, arhitekti paplašināja savu uzdevumu loku tai ziņā, ka sāka rūpēties ne tikai par celtnes eksterjera [arhitektoniski un mākslinieciski izveidots ēkas ārskats] izveidi, bet arī par iekštelpas raksturu. Telpas organizācija kļuva par vienu no jaunās arhitektūras pamatuzdevumiem, ko arī savos darbos popularizēja 20. – 30. gadu slavenākie arhitekti - V. Gropiuss, Mīss van der Roe un Lekorbizjē.
…
