Arhetipu vieta un nozīme kultūrā Junga skatījumā

„Lai izprastu Karla Gustava Junga koncepciju, nepieciešama dzīva iztēle, radoša līdzdalība, nevis terminoloģiskas kalkulācijas un prāta apsvērumi.”

Karls Gustavs Jungs iezīmē mācību par diviem personības tipiem – intraverto un ekstraverto, par dažādām psihes ievirzēm. Taču centrālā vieta viņa uzskatos ir bezapziņas un arhetipa – cilvēka eksistences aprioro veidojumu –problēmai. Viņš izvirza hipotēzi, ka bezapziņa arvien no jauna producē shēmas, kas apriori formē cilvēku priekšstatus un pārdzīvojumus. Šīs shēmas viņš dēvē par arhetipiem, kuriem piemīt emocionāla struktūra. Arhetipi garantē dzīves līdzsvarotību, taču, pārpludonot apziņu, draud ar psihozi vai neirozi. Arhetipi ir ārkārtīgi iedarbīgi un tas visspilgtak izpaužas filozofa daiļradē. Karls Gustavs Jungs arhetipus skaidro kā instinktu projekcijas, psihiskās izturēšanās instinktīvās formas.
Balstoties uz atziņu par kolektīvo bezapziņu, Karls Gustavs Jungs atsedz cilvēka eksistences struktūrveidojumus – arhetipu arhitektoniku.* Arhetipi parādās patības izveidošanās ceļā. Pirmā pakāpe paštapšanā ir tikšanās ar ēnu, kas figurē kā ūdens, spogulis u.tml. Kompromisa iemiesojumu starp cilvēka patieso un neīsto esmi sociālajā dzīvē Karls Gustavs Jungs dēvē par Personu, masku. Nākošā bezapziņas figūra paštapšanas ceļā ir „Animus” un „Anima” – vīrietiskuma un sievietības forma, kas rada androgīna problemātiku. Pēc tam ceļa uz Patību parādās Gudrais vīrs un Lielā māte dažādos veidolos. Centrālais ir Patības arhetips – sakārtotības pirmtēls, kas izpaužas kā aplis, kvadrāts, krusts, mandala u.tml. Ap patības arhetipu centrējas visi pārējie arhetipi, kuros tas arī izpaužas.…