Apģērba vēsture ir daļa no civilizācijas kultūras. Tālā pagātnē tērps rotāja un pasargāja cilvēka ķermeni. Apģērbam visos laikmetos piemitusi ļoti liela un svarīga nozīme. Lai gan tautas gudrība māca neskatīt „vīru no cepures”, psihologu pētījumi norāda, ka 85 gadījumos no 100 savu attieksmi pret citiem cilvēki veido tieši pēc apģērba. Pirmais iespaids par cilvēku nereti kļūst par dominējošo un nosaka mūsu attieksmi pret personu arī turpmāk. Tādēļ lietišķā etiķete lielu uzmanību veltī cilvēka ārējam izskatam.[2]
Apģērbs ir cilvēka ārējais noformējums. Tas raksturo personas gaumi, attieksmi pašam pret sevi un citiem, kā arī savu ieņemamo amatu, darbu vai profesiju. Tērps ir katra cilvēka vizītkarte un raksturotājs. Ar to viņš demonstrē savu raksturu, morāli un piederību pie kādas sociālās klases. Apģērbs signalizē, vai tā nēsātājs respektē sabiedrības normas vai ignorē tās.[3] Ģērbšanās noteikumus ietekmē kultūra, reliģija, audzināšana, klimatiskie apstākļi, ieņemamais amats un arī sociālā vide. Cilvēks automātiski tiecas vilkt mugurā to, kas viņam simpatizē, piestāv, kā viņš grib sevi parādīt citiem. Dažkārt atrodamies vidē, kur varam atļauties izskatīties kā vien sirds vēlas, tas ir mājās, personīgās svinībās vai tuvu draugu lokā. Tomēr sabiedriskās vietās, tādās kā darbavietā, skolā, teātrī, slimnīcā vai valsts svētku norisē, mums ir pienākums būt sakoptiem. Tautas tērpā nebūtu vēlams iet uz veikalu iepirkties,taču Dziesmu svētku laikā, vai lauku sētas svinībās – kapēc ne?
