Ikvienai augu un dzīvnieku sugai ir izveidojusies konkrēta dzīves vieta. Teritoriju uz zemes virsas, kurā mūsdienās sugas pārstāvji dzīvo, vairojas un spēj radīt auglīgus pēcnācējus, sauc par areālu jeb izplatības apgabalu. Plašākā nozīmē dzīvniekiem areālā ietilpst – barošanās un ziemošanas vietas, kurās tie uzturas, un migrācijas ceļi. Areāli sugām kādā teritorijā ir individuāli, izņēmums var būt salu flora vai fauna.
Areāli ir mainīgi laikā un telpā, areālu robežas mainās – fluktuē (svārstās). To robežas ir neskaidras, it sevišķi līdzenumu rajonos. Skaidras tās ir pie ģeogrāfiskajām barjerām, bet „sēdošajām” sugām tas ir pastāvīgs. Migrējošajām sugām areāls ir divdaļīgs: ligzdošanas, vairošanās areāls (teritorija, kurā suga iziet pilnu dzīves ciklu) un ziemošanas areāls.
Areālu kartēšanai bioģeogrāfijā izmanto dažādas metos:
Punktu metode – empīriekie dati. Labi izmantojams retām sugām mazā mērogā;
Kontūras – laukuma metode – apstrādāti dati. Savieno galējos atradņu punktus. Robežas var eksportēt, balstoties uz klimata, reljefa datiem.
Tīkla metode – kvadrāti (ierobežotas teritorijas) un paralelogrami (lielākas teritorijas).
Izolīniju konstruēšana.…