Kalifāts ir musulmaņu teokrātijas sistēma, kā arī vispārzināms nosaukums arābu-musulmaņu feodālās valsts nosaukums. Muhameds lika pamatus arābu valstij, bija pirmais šīs valsts galva. Viņš bija ne tikai valstsreliģiskais vadītājs, bet arī likumdevejs, tiesnesi, karaspēka pavēlnieks. Muhameda dzīves laikā islāms nosodīja valdošās elites privilēģijas, sievietes apspiešanu, beduīnu cilšu asinsatriebības tradīcijas. Viņa aicinājumi ievērot ekonomisko, sociālo un politisko vienlīdzību, būt žēlsirdīgiem un veikt labdarību, bija tiešs izaicinājums apkārtējās valstīs pastāvošajai iekārtai. Tā bija īsta revolūcija plašas sabiedrības uzskatos un apziņā, kas kā viesulis īsā laikā izplatījās cilvēku prātos visā Arābijas pussalā, padarot tos par kvēliem islāma atbalstītājiem. Islāma mācība tika apkopota Korānā. Vēl Muhameda laikā musulmaņu valsts izveidojās par teokrātiju, tas ir garīdzniecības pārvaldītu valsti, kur garīdzniecība savā rīcībā vadījās pēc Muhameda radītā Šariata – islāma likumu krājuma postulātiem. Tādēļ svarīgākie islāma ticējumi, rituāli, kā arī institūcijas attiecināmi uz Muhameda laikmetu. Parasti šie ticējumi tiek interpretēti kā dievišķā atklāsme Muhamedam. Pēc Muhameda nāves viņa vietā ievēlēja kalifu, bet vēlāk par kalifu varēja kļūt kāda kalifa ģimenes pēcnācējs. Pirmo kalifu galvaspilsēta bija Medīna. No 7. gs. vidus līdz 8. gs. kalifi dzīvoja Sīrijā.1 Kalifa uzdevumi bija islama aizsardzība, tiesas spriešana, kara lietu vadība, iekšējās drošības aizsardzība, amatpersonu iecelšana un nodokļu ņemšana.…