Šajā darbā tiks izskatītas sekojoši jēdzieni: bezapziņa, apziņa, uzvedība. Uzskatu, ka apziņa un bezapziņas mūsu uzvedību ietekmē atšķirīgi. Šo procesu izpausmes ir dažādas un katras loma ir nozīmīga – it īpaši – bezapziņas. Nevienam nenāktu par ļaunu uzzināt daudz vairāk par sevi, savu uzvedību, kādi komponenti to veido un nosaka. Tādējādi mēs varam kaut daļēji, tomēr kontrolēt savu bezapziņu un līdz ar to arī uzvedību. Sevišķi interesanti, lai arī grūtāk izprotami, man šķiet apskatīt uzvedības neapzinātos motīvus, noskaidrot veidus, kā tos izzināt un iznest apziņā.
Mūsdienām šī tēma ir aktuāla, jo arvien vairāk cilvēku cieš no stresa1 kas skar visus sabiedrības slāņus. Iemesli katram indivīdam ir dažādi: sākot no neizdevušās ģimenes dzīvi, neveiksmīgu karjeru un beidzot ar nelabvēlīgo ekonomisko situāciju, nestabilu starptautisko stāvokli, teroristiskiem aktiem utt. Visi minētie faktori darbojās kā stresori ikvienam normālam cilvēkam, ko viņš var apzināties, bet var arī neapzināties. Savas apziņas un bezapziņas, rīcības un uzvedības pētīšana, manuprāt, ir interesanta un nepieciešama katram, īpaši cilvēkiem, uz kuru pleciem tagad gulstas arvien vairāk darba – ar to es domāju sociālos darbiniekus, psihologus, ārstus, skolotājus u.c., kam ikdienā jāsaskaras ar cilvēkiem, jāizprot un jārisina viņu problēmas, jāpēta rīcības un uzvedības iemesli, kā arī jādod padomi turpmākai dzīvei un darbībai.
Īss pārskats par jau veiktajiem darbiem un pētījumiem. Ar apziņas izpēti cilvēce nodarbojās jau sen, sākot ar antīkās filozofijas pārstāvjiem Platonu (427.-349. g. p.m.ē.), Aristoteli (384.-322. g. p. m. ē.) u.c. un beidzot ar visu psiholoģijas nozaru pārstāvjiem mūsdienās. Savukārt psiholoģija kā zinātne izauga no filozofijas, līdz ar to pārņēma arī pamatnostādnes. Psihologu uzskati par apziņas izcelsmi vienmēr dalās materiālistiski orientētos un ideālistiski noskaņotos – tādos, kas uzskata, ka apziņa ir tikai fizioloģiska galvas smadzeņu īpatnība un tādos, kas apziņu neuzskata tikai par galvas smadzeņu garozas determinētu īpatnību. Pētījumi turpinās aizvien, jo līdz šim brīdim psiholoģijas skolu pārstāvji nevar vienoties savos uzskatos. Katra skola attīstās savā novirzienā, sadaloties arvien jaunās apakšgrupās. Tā no psihoanalīzes izauga humānistiskā psihoanalīze, no biheiviorisma – neobiheiviorisms utt.
Svarīgs pagrieziens zinātnē par apziņu notika 16.gs., kad Dekarts(1596-1650) savā darbā „Dvēseles kaislības”(1649) mēģina apskatīt apziņas struktūras un mehānismus. Apziņa, pēc Dekarta domām, ir cilvēka iekšējā pasaule, kuru var iepazīt tikai pašnovērošanas ceļā, viņš to pretstata materiālai pasaulei. Turpmākai apziņas izpētei pievērsās rinda zinātnieku un filozofu – lūk, pazīstamākie: B.Spinoza (1632-1677), Dž.Loks (1632-1704), D.Jūms (1711-1776), I.Kants (1724-1804), Ž.Ž.Ruso (1712-1778) u.c. (A.Vorobjovs, 2000).
Bezapziņas pētījumi aizsākās 17.gs., kad G.Leibnics(1646-1716) savā darbā „Monadoloģija”(1720) pirmo reizi pieskārās neapzinātā sfērai, un turpinājās ar Z.Freidu (1856-1939), K.G.Jungu (1875-1961), Ā.Ādleru (1870-1937), Ē.Frommu (1900-1980), K.Horniju (1885-1952) u.c. psihoanalīzes pārstāvjiem (A.Vorobjovs, 2000). …
