Kas ir apziņa? Šodien šo jautājumu mēs varētu uzdot sev un sabiedrībai. Cilvēks savā attīstībā ir gājis ļoti tālu-cilvēks pateicoties savai apziņai ir sācis rakstīt grāmatas, veidot kinofilmas. Vai cilvēks sevi ir pilnībā apzinājies un izzinājis zinātnē, mākslā un filozofijā ir pārdrošs. Cilvēka iedaba ir pārāk sarežģīta, pretrunīga un mainīga, lai to neiekaltu jēdzienos spriedumos uz visiem laikiem un pašapmierināti domātu, ka sevis vērošana, pētīšana un saprašana ir sasniegusi galējo robežu.
Bet, ja mēs padomājam par cilvēku kā saprātīgu būtni, tad no vēstures attīstībā var redzēt, ka cilvēks līdz mūsdienu cilvēkam ir gājis garu intelektuālu attīstības ceļu. Cilvēka pretrunīgums, paradoksālā daudzveidība, dinamiskums, principiālā atvērtība bieži vien grūti aptverama gausajam, gausajam, apdomīgajam, loģisku kārtību mīlošam prātam. Talkā nāk mākslas intuīcija, reliģijas transcendence, taču arī lietojot visus kultūras līdzekļus, cilvēks vairāk ir jautājums nekā atbilde, vairāk noslēpums nekā atminējums un skaidrība. Nopietnība, cēls svinīgums mijas ar pašironiju, cildenais ar komisko, un pastāv tik daudz versiju par cilvēku, ka varbūt drīzāk kopums, nevis no tām var atvieglot cilvēka būtības meklējumos, kas laikam gan ir nebeidzami. Dažādās filozofiskās koncepcijās līdz pat mūsdienām atšķirīgi traktē prātu, saprātu, intelektu, domāšanu, apziņu. Šim jēdzienam nav viennozīmīgas definīcijas, jo tie zināmā mērā pārklāj viens otru un tā interpretācija ir atkarīga no filozofiskām un valodas tradīcijām. Nevar apgalvot, ka trūkst cilvēka izziņas versiju. Gluži pretēji cilvēces vēsturē un mūsdienās vērojam variantu dažādība. Katra šāda teorija uzsver kādu atsevišķu cilvēk sistēmas elementu vai aspektu, bieži vien sajūsmā par atklājumu zvērot, ka tas ir vienīgais; taču reālākais īstenais cilvēks parasti nemēdz būt tik kategorisks.
Vācu filozofs Makss Šēlers mēģinājis daudzmaz orientēties cilvēk teoriju dažādībā un minējis šādas grupas:
1.) teoloģiskā antropoloģija: cilvēks sākas ar Ādamu, Ievu, paradīzi, grēkā krišanu un ilgstošu dzīvi, kas turpinājās jau aiz paradīzes vārtiem;
2.) filozofiskā cilvēk izpratne: tā aizsākās antīkajā kultūrā un apveltī cilvēku ar miesu, garu, prātu, saprātu, apziņu, sajūtām, jūtām;
3.) dabzinātniskā izpratne: cilvēks ir vēlīns Zemes un dzīvības formu attīstības produkts, kas līdzinās iepriekšējām formām, bet ir daudz sarežģītāks.
…
