Neatkarīgā Latvijas valsts bija pastāvējusi ilgāk nekā 15 gadus. Neatkarīgās Latvijas valsts vārds bija kļuvis plaši pazīstams pasaulē, nesalīdzināmi bija aktivizējusies saimnieciskā un kultūras dzīve. Taču normālu attīstību valstī lielā mērā traucēja iekšpolitiskā situācija – lielais politisko partiju skaits, to savstarpēji ķīviņi, nelīdzsvarota situācija Saeimā, biežās valdību maiņas. Kaut arī Saeima bija ievēlēta demokrātiskā ceļā, tā lielā mērā traucēja valstij. Atrisinājumu šai situācijai savā izpratnē rada Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, 1934. gada 15. maijā veicot valsts apvērsumu un izveidojot autoritāru režīmu Latvijā.
Neatkarīgās Latvijas valsts nepilnos 16 gados (no 1918. līdz 1934. g.) bija nomainījušies pavisam 18 ministru kabineti, kuri nespēja iztapt daudzo partiju interesēm. Kārlis Ulmanis bija bijis Ministru prezidents 7 reizes un kopumā visilgāko laiku no visiem Ministru prezidentiem. Viņam bija visredzamākais paradoksālais stāvoklis valstī sakarā ar politisko spēku sadrumstalotību, tādēļ K. Ulmanis bija apvērsuma organizētājs un vadītājs.
Naktī no 15. un 16. maiju ar armijas, aizsargu un policijas palīdzību un kara ministra J. Baloža atbalstu notika valsts apvērsums. “Naktī no 15. uz 16. maiju 1934. gadā viņi izsludināja visā valstī kara stāvokli un pavēlēja karaspēkam un aizsargiem ieņemt galvaspilsētā visas svarīgākās valdības ēkas. Lai aizkavētu nemieru izcelšanos, arestēja dažu grupu vadoņus un sociāldemokrātu partijas locekļus. Pārtrauca visu politisko partiju un līdz ar to Saeimas darbību.” Taču apvērsums iztika bez asins izliešanas, neviens no citādi domājošiem netika fiziski iznīcināts. …