Piektā gadsimta beigās pirms Kristus dzimšanas medicīnas tēvs Hipokrāts atzina, ka slimošana iespaido gan cilvēka miesu, gan arī garu. Arī vēlāk tādi slaveni psihologi kā Zigismunds Freids, Vilhelms Reichs, Ēriks Fromms un Ēriks Ēriksons min gara un emociju lielo nozīmi cilvēka somatisko slimību norisē. Mūsdienās Pasaules Veselības organizācija (PVO) definē veselību kā fizisku, garīgu un sociālu labsajūtu. Aprūpējot pacientu, jāņem vērā ne tikai fiziskie simptomi, bet arī psiholoģiskie, cilvēku iespaidojošie faktori. Kā stresors var būt arī gaidāmā nāve.
Cilvēka prātu visos laikos ir nodarbinājis jautājums par nāvi, jo jau piedzimstot cilvēks ir nolemts nāvei, un tas ir katras dzīvas būtnes dabiskās eksistences noslēgums, neatkarīgi no tā kādu stāvokli ieņem sabiedrībā, vai ir bagāts, vai nabags, nāves vārtiem cauri jāiziet ikvienam.
Parasti mēs par to nedomājam vai arī cenšamies nedomāt. Un tikai, kad saskaramies ar citu cilvēku nāvi, domas par nāvi un tās neizbēgamību, rada mūsos bailes un bažas par nezināmo un cilvēka saprātam neizprotamo.
Angļu folozofs F. Bēkons ir teicis:
“Cilvēki baidās no nāves tāpat kā bērni no tumsas un tāpat kā bērniem šīs iedzimtās bailes pastiprinās pasaku ietekmē, tā notiek arī ar nāves bailēm.”
Biežākās mirstošam pacientam raksturīgās bailes
Bailes no nāves kā procesa, kas sevī var ietvert kā bailes no fiziskām ciešanām (sāpēm, elpas trūkuma, nepatīkamas smakas u.c.), savas autonomijas un neatkarības zuduma, slimības izkropļojumiem, sabrukuma, atkarības no citiem;
Bailes būt mirušam – satikties ar nezināmo, ticēt vai neticēt, būt vai nebūt, bailes no soda - tas ir psiholoģiski grūts jautājums mirstošam pacientam, dominējošu lomu baiļu mazināšanā ieņem reliģija;
Bailes no iznīcības, kas krasi iezīmē pacientos domas par dzīves jēgu un bailes no savas dzīves bezjēdzības.…
